Dzenos pēc perfektā dēļa, kas radīts Latvijas vilnim – tā saka Einārs Landmanis, kurš Liepājā iekārtojis savu sērfošanas dēļu darbnīcu zīmolam DRTY boards

Aktīvā atpūta

Rudens un ziemas sezona līdz pat agram pavasarim Latvijā ir īstais laiks, lai sērfotu, jo tieši tad ir lielāka iespējamība noķert īsto vilni. Vajadzīga vien pareizā laika prognoze, sildoša hidra, sērfa dēlis un Baltijas jūra, uzskata E.Landmanis. Sērfošana viņam ir kā hobijs, un viņš izbauda atrašanos ūdenī. Bērnību pavadījis Rojā, bet pirms aptuveni septiņiem gadiem kopā ar draugu novērojuši, ka Latvijā ir daudz labu viļņu, it īpaši Rojā un Rīgas līcī pie attiecīga vēja. «Kad bijām mazi, pie ziemeļu vēja pa ūdeni lēkājām, plunčājāmies, sērfojām tikai ar ķermeni un vienā brīdī sapratām, ka pašiem ir nepieciešamība pēc dēļa. Pirms septiņiem gadiem nebija tādas izvēles kā tagad, kad vari dēļus pasūtīt internetā un arī Latvijā ir veikali, kas tirgo. Nebija pieejama literatūra, kur iegūt informāciju, izdomājām, kā mēs to darīsim, konsultējāmies ar tiem, kas būvēja laivas, jo process ir līdzīgs – putuplasts, stikla šķiedra un epoksīds. Ķērāmies pie darba,» pirmsākumus atceras Einārs. Pirmie sērfošanas dēļi tapa garāžā un bez īpaši pielāgotām telpām. «Protams, ka pirmais dēlis sanāca drausmīgs. Bet tajā brīdī, kad to izgatavojām, šķita, ka tas ir pats labākais pasaulē. Bijām apņēmīgi džeki, informāciju savācām, rokas arī nav divas kreisās. Kad ar dēli jūrā pie Pāvilostas dabūju pirmo vilni, tad sapratu, ko pats varu izdarīt ar savām rokām - izveidot kaut ko tādu, kas palīdzēs izbaudīt manu hobiju, un man bija āķis lūpā,» stāsta Einārs. Vēlāk sērfošanas dēļi tapa arī Kaltenē, kas bija pateicīga vieta, jo tur dēļus uzreiz varēja izmēģināt. Pēc laika darbnīca pārcēlās uz Rīgu, bet nu jau gadu Einārs ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Liepājā. «Ģimenē pieteicās mazulis, un gribējās no Rīgas prom, vairs nevarēju izturēt. Abi ar sievu sapratām, ka mazuli vēlamies audzināt tur, kur ir klusāks un mierīgāks, turklāt es te varu sērfot. Perfekta situācija - varu apvienot gan ģimeni, gan manu hobiju. Teicu sievai - ja mēs pārceļamies, tad man to vajag un tas man ir asinīs, es vēlos turpināt radīt savus sērfa dēļus,» stāsta Einārs. Viņš gan atzīst, ka atrast telpas darbnīcai Liepājā nemaz nebija tik viegli, kā sākumā šķitis.

Latvijas jūrā kā okeānā

Sērfošanas dēļu darbnīcu DRTY boards viņš izveidojis paša spēkiem un līdzekļiem. Šo gadu laikā tapuši aptuveni 25 sērfa dēļi. Vairākums ir radīti pašam, draugiem un paziņām. Pārsvarā visi ir palikuši Latvijā, bet daži aizceļojuši līdz pat Portugālei un Bali. Einārs atzīst, ka atpazīt viņa radītos dēļus pasaules viļņos var un pats bieži vien dēļus brauc testēt uz Spāniju un Portugāli. Dēļu radīšanas laiks ir ierobežots, jo Einārs ir jūrnieks un piecas nedēļas atrodas jūrā un piecas uz sauszemes. Dēļu radīšanu viņš apguvis pašmācības ceļā. «Tagad informācija ir pieejama vairāk, bet kādreiz bija ļoti maz. Literatūras arī nekādas. Kāda mums Latvijā sērfošanas literatūra? Tagad, protams, no Amazon var pasūtīt dažādas grāmatas. Dēli ir ļoti viegli pielāgot savām vajadzībām, jo zini, ko vēlies. Es dzenos pēc perfektā dēļa, kas radīts Latvijas vilnim. Es vēlos radīt tādu dēli, kas, piemēram, Liepājas jūrai ir labākais variants. Tas ir ļoti nereāli un pat neiespējami, jo katrs cilvēks sērfo citādi, kā arī atšķiras prasmes un ūdens jušana. Es sev personīgi varētu to sasniegt, bet citiem – es censtos, bet būtu jārada ne tikai viens dēlis, bet vairāki,» domā E.Landmanis. Vaicāts, kāda sērfošanas kultūra ir Latvijā, E.Landmanis atzīst, ka Latvija nav Kalifornija vai Havaju salas. Arī ar Portugāli un Spāniju, protams, nevar salīdzināt, jo tur prasmes tiek iemācītas jau bērnībā. Tikko kā sāc staigāt, tā esi okeānā un uz dēļa. «Mums ir mazākas iespējas, un viss ir atkarīgs no vēja. Daudzi cilvēki nemaz nezina, ka Latvijā var sērfot. Tad liekas - ko viņiem vajag? Palmas, baltas smiltis un okeānu? Mums jūra ir vēl pateicīgāka, jo mums nav nekādu mošķu, haizivju, ežu, klinšu, rifu, straumju,» komentē E.Landmanis. Viņš novērojis, ka Latvijā sērferu komūna ir pavisam neliela - aptuveni 40 līdz 50 cilvēki. Tie ir cilvēki, kas ir gatavi Rīgā celties četros no rīta, lai Liepājā būtu uz viļņa deviņos. Viņi ir gatavi, viņiem ir dzinulis, un sērfošana ir daļa no viņu dzīves. Pasīvāki sērferi ir aptuveni 100. Pēc E.Landmaņa domām, iespējams, ka mēs vēl neapzināmies, ka mums ir iespēja pietiekami sērfot, ir iespēja atrast vilni, ir jāzina tikai prognoze, jāmāk to lasīt, jo viss ir atkarīgs no vēja - ja būs vējš, tad būs vilnis. «Jāņem vērā, ka tas nav okeāns, kur ir paisums un bēgums. Ir bijušas pat pāris reizes, kad esmu sajuties, it kā sērfotu okeānā. Ir bijusi tik laba prognoze, vējš un masa ar ūdeni iekustas, un tā ir sirreāla sajūta - sērfot mājās – Latvijā,» atzīst E.Landmanis. Viņš pastāsta, ka Latvijā sērferu iecienītās vietas ir Karosta, Pāvilosta, Užava, Sārnate, Roja, Kaltene un Bolderāja.

Konkurentu nav

Lai uzsāktu sērfot un nodrošinātos ar visu nepieciešamo, būtu jārēķinās, ka būs jāinvestē līdz 1000 eiro, taču dēli un hidru iespējams arī nomāt. Tas varētu izmaksāt līdz 100 eiro par reizi. «Mans mērķis ir radīt dažus demo dēļus, kurus iedot cilvēkiem, kuri ir atbraukuši uz Liepāju un vēlas sērfot. Lai es varētu attīstīties, svarīgākais ir atgriezeniskā saikne no tā cilvēka, kas dēli izmanto. Jo vairāk ar to dalās, jo pats varu to uzlabot,» stāsta E.Landmanis. Viņš norāda, ka sērfošanas dēlis var kalpot pat mūžīgi, ja vien pats lietotājs to nesalauž, jo tas radīts no izturīgiem materiāliem. Tā tapšanas process aizņem pusotru līdz divas nedēļas. Vaicājot, vai Einārs šajā hobijā saskata biznesu, viņš atzīst: «Pagaidām šis nav potenciāls bizness, jo Latvijā ir ļoti maz entuziastu, kuriem es šos dēļus varētu radīt. Lai gan tā būtu mana perfektā kombinācija, jo tā ir mana sirdslieta. Otra problēma, ja mēģinātu eksportēt, tad tas būtu dārgi. Ir iespēja pasūtīt no lielajiem ražotājiem, kas tirgo dēļus internetveikalos. Citreiz tur piegāde ir bez maksas vai arī līdz 100 eiro. Tad man tehnoloģija būtu jāattīsta tā, ka es varētu šo produktu radīt ļoti ātri. Piemēram, divu nedēļu vietā dēlis varētu tapt mazāk nekā nedēļas vai dažu dienu laikā. Tad es varētu runāt par biznesu, lai tas man atmaksātos. Ja mēs būtu Portugālē vai Spānijā, tad tā būtu cita lieta. Tur ir okeāns, klienti un daudz iespēju,» uzskata E.Landmanis. Viņš gan atklāj, ka ir bijušas domas par sērfa dēļu veikala atvēršanu, bet tas ir sezonāls bizness. «Paradokss ir tas, ka vasarā ir vismazāk viļņu. Rudens, ziema un agrs pavasaris ir tas labākais brīdis, kad ir stiprākie vēji un labākie viļņi,» stāsta E.Landmanis. Viņš atzīst, ka konkurence sērfu dēļu ražošanā Latvijā ir nulle, jo neviens to nedara. Tas nav bizness, kas atmaksājas. Tuvākie konkurenti ir Somijā, bet arī hobija līmenī, kā arī Dānijā, kur līmenis ir augstāks – tur ir gan veikali, gan darbnīcas. Anglijā ir ļoti liela sērfošanas kultūra. «Es domāju, ka tas ir ļoti labi, ka cilvēki sērfo. Man personīgi šķiet, ka to vajag attīstīt un tas lēnām arī attīstās. Tas ir forši - būt savienojumā ar dabu. Pilsētā dzīvojot, to noteikti vajag, līdzīgi kā brauc uz mežu sēnes lasīt, tā aizbrauc uz jūru pa smiltīm pastaigāt. Domājot par biznesu - es savu degsmi varu pazaudēt, sākot rūpniecisku ražošanu. Esi saskarsmē un meditācijā ar dabu un visu dzīvo, un tad pēkšņi ir milzīga rūpnīca. Tas neiet kopā. Tāpēc arī lielie ražotāji veido savus privātos zīmolus, kur paši strādā, nevis dod dēļus ražot uz Āziju, kur ir lētais darbaspēks, kas saražo lēti. Viņi paši savām rokām rada mazāk eksemplāru, bet patiesākus sev,» stāsta E.Landmanis.