Bārdains vīrs ar sirmiem, atpakaļ atglaustiem matiem, pīpes dūmu mākoņa ieskauts. Tieši tāds apziņā iesakņojies lielā somu dizainera, skulptora, grafiķa Tapio Virkalas (Tapio Wirkkala) tēls

Dizaina ikona

Cilvēks – leģenda, somu dizaina ikona, tautā atpazīstamāko dizainparaugu autors, kurš simbolizē pēckara Somijas dizaina panākumus pasaulē, kur atstājis īpašo skandināvu nospiedumu. Viņš bija ārkārtīgi daudzpusīgs un ražīgs mākslinieks, kurš nepazina ierobežojumus, ko nosaka materiāla, funkcijas vai profesionālās disciplīnas ietvari. Viņš spēja radīt visu. Un paņemt no materiāla visu, ko tas spēj dot. Viņa mantojums atrodams pasaules slavenākajos muzejos un katra soma mājās.

Pasaulē visplašāk pazīstami Virkalas stikla dizaina paraugi, taču viņa darbu diapazons ir ārkārtīgi vērienīgs. Tas ietver pastmarkas, banknotes, kafijas kannas, spuldzītes, traukus un mēbeles, futūristiskas pilsētas ainavas, juvelierizstrādājumus, izstāžu paviljonus, grandiozus vides mākslas risinājumus u.c. Virkala radījis virkni ikonisku dizainu tādiem slaveniem Somijas zīmoliem kā Iittala, Artek, Karhula, Alko, Kultakeskus, Hackman, Paulig u.c., Venini stikla ražotājam Itālijā, Rosenthal porcelāna rūpnīcai Vācijā, Tane Orfebres juvelierizstrādājumu ražotnei Meksikā u.c. Savas karjeras laikā Virkala saņēmis virkni apbalvojumu un goda nosaukumu, tostarp akadēmiķa titulu.

Somijas kods: daba, materiāls un forma

Tapio Virkala (1915–1985) dzimis Hanko, ostas pilsētiņā pašos Somijas dienvidos, kas atrodas gleznainajā Hanko pussalā ap 130 km no Helsinkiem. Viņa tēvs Ilmari bija baznīcu un memoriālu arhitekts, māte Selma – kokgriezēja. 20. gados ģimene pārcēlās uz Helsinkiem, kur Virkala ieguva pamatizglītību. Tā kā viņa zīmēšanas talants jau bija novērtēts, no 1933. līdz 1936. gadam Virkala turpināja dekoratīvās tēlniecības studijas Helsinku Augstākajā rūpnieciskā dizaina skolā (Taideteollinen Korkeakoulu), kas šodien darbojas Ālto Universitātes sastāvā. Pēc studijām viņš strādāja par skulptoru un komercmākslinieku, ar panākumiem radot savus pirmos rūpnieciskā dizaina paraugus.

1946. gadā Virkala guva uzvaru zīmola Iittala finansētā konkursā, ar ko sākās spožais kāpums uz dizaina virsotnēm. Vienlaikus tika ielikti pamati arī Iittala veiksmes formulai, tā ka laulība ar kompāniju turpinājās līdz pat 1985. gadam, kad meistars pameta šo pasauli. No 1946. līdz 1951. gadam viņš radīja Iittalai vairāk nekā 120 objektus, kuri visi nonāca ražošanā. Jāpiezīmē, ka Virkalam piemita fantastiska radošā intensitāte: katram stikla priekšmetam dizainers izgatavoja simtiem skiču. Kopumā savas leģendārās karjeras laikā mākslinieks radījis Iittala vairāk nekā 400 stikla priekšmetu, no kuriem tādas kolekcijas kā 1968. gadā izstrādātā Ultima Thule (sērija, ko raksturo arktiskas dvesmas un ledus efekts) un Tapio (visilgāk ražošanā esošā kolekcija, 1954) joprojām izbauda patērētāju mīlestību visā pasaulē. 1946./47. gadā Virkala radīja ikonisko Kantarelli vāzi, kas tapa pūstā stikla tehnikā. Savu nosaukumu un formu tā aizguvusi no sēnes – mums labi zināmās gailenes, kas, tāpat kā Latvijā, vasaras nogalēs iekrāso Somijas mežu klājus. Šodien Iittala katalogā ar anglisko nosaukumu Chanterelle vāze (210 mm) tiek nominēta kā objet d’art un maksā 1450 eiro. 1951. gadā Kantarelli kļuva par Milānas triennāles laureāti un tika iekļauta Viktorijas un Alberta muzeja Londonā pastāvīgajā kolekcijā. Viļņainā lūpas līnija, kas kontrastē ar izliektajām, smalki grebtajām līnijām, izceļ tās dinamiskumu. Gadu desmitiem vāze, ko raksturo neatkārtojama formas un funkcijas harmonija, nes pasaulē tipisko skandināvu dizaina gēnu.

Virkalas dizainā izpaužas gan skulpturālisms, gan zinātniski pamatots funkcionālisms. Iedvesmu ģēnijs visbiežāk smēlās dabā: lapu smalkajās līnijās, jūras gliemežvāku tinumos, putnu un zivju grācijā vai vērojot spilgtos ziemeļu dabas fenomenus, piemēram, ledus kušanu, ūdens kustību vai ledus kristālu dzimšanu. Parasti viņa primārā emocija ir tik dziļi iesakņojusies izveidotajā objektā, ka tās izcelsmi vairs nav iespējams identificēt. Iespējams, visizteiktāk Somijas dvēsele, dabas faktūra un vides esence izpaužas Virkalas dekoratīvajos stikla izstrādājumos jeb viņa objets d’art. Būdams diplomēts tēlnieks, Virkala eksperimentēja ar stikla apstrādes paņēmieniem, veidoja pats savas tehnikas, piešķirot grebumiem neparastas šķautnes un veidolus.

Masu produkcija kā māksla

No 1951. līdz 1954. gadam Virkala ieņēma Helsinku Centrālās industriālā dizaina skolas radošā direktora amatu. Šai periodā tapuši virtuozi trauki lapu formās, kas veidoti no bērza saplākšņa (Lehti, 1951). Viņa dekoratīvās finiera bļodas koku lapu veidolā joprojām ir viena no skandināvu dizaina atpazīstamības zīmēm. Meistars ļoti cienīja bērza finieri, no kura veidoja skulptūras, mēbeles, traukus. Savukārt lapu formas dizainu – tikai sudrabā – Virkala turpināja vēl vienā ilgstošā sadarbībā – somu zīmola Kultakeskus kolekcijās, kam radošās karjeras laikā viņš izveidoja vairāk nekā 630 dažādus objektus. Vēlāk izsmalcinātu baltu porcelāna bļodu kolekciju virtuozu lapu formā viņš dizainēja zīmolam Rosenthal.

Cieša sadarbība Virkalu vienoja arī ar kolēģi Alvaru Ālto un viņa savulaik dibināto Artek. Līdz šai dienai uzņēmuma kolekciju reprezentē 1951. gadā dizainētā un Milānas triennālē pirmoreiz izrādītā griestu lampa TW002, zināma ar nosaukumu Triennale (cena ~ 640 eiro). Pūstā stikla tehnikā veidotajam konusa apjomam ar mīkstu, satinētu pārklājumu piemīt tik skandināviska dvēsele un tik nevainojama ģeometrija, ka lampa jau vairāk kā pusgadsimtu reprezentē dizaina klasiku. Pateicoties amatnieciskajai meistarībai, plaši pazīstams ir Virkalas galds X-Frame table ar stikla virsmu un bērza/gobas saplāksnī risinātu elegantu kāju konstrukciju, kas veidots zīmolam Asko Oy (1958) un ko vēlāk ražoja Artek.

Virkala prata ieviest unikālas mākslinieciskas formas anonīmajā masu ražošanā, apvienot amatniecisko un rūpniecisko, tradīcijas un inovāciju. Viņaprāt, objekts sasniedz pilnību, kad saplūst prāts un matērija, ideja un tās realizācija, forma un funkcija. Forma meistaram nebija estētisks mērķis vien. Tā dzima no jutīga dialoga starp domu, roku, aci un materiālu.

Dzīvoja pasaulē bez robežām

1951. gada Milānas triennālē Virkala ieguva trīs Grand Prix – par stikla traukiem, koka skulptūrām un pašas izstādes dizainu. Milāna bija uzvarēta! Tur viņš ne tikai satika Džo Ponti un uz visiem laikiem ieguva viņa vadītā Domus labvēlību. Tur Virkala izgaismoja savu un valsts vārdu starptautiskai, atvērtai auditorijai.

Dizainers drosmīgi apmierināja savas internacionālās dimensijas. 1955. gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Ņujorku un darbojās industriālā dizaina leģendas Reimonda Lovija studijā, apgūstot masveida ražošanas produktu izstrādes principus. Savukārt iepazīšanās ar tradīcijām bagāto vācu porcelāna gigantu Rosenthal atnesa pasaulei skulpturālas un funkcionālas porcelāna trauku kolekcijas. Pirmā no tām – 1957. gadā tapusī galda servīze Finlandia, ko iezīmē graciozas līnijas un asimetriski rokturi. Asprātība un ironija staro no viņa slavenās vāzes Paper bag jeb Papīra turza (1977). Kopumā meistara kontā ir vairāk nekā 200 dažādi porcelāna objekti.

Virkalas mīlestība pret stiklu aizveda viņu uz pūstā stikla tradīciju kalvi Murano salu Venēcijā, kur uzplauka sadarbība ar Venini. Šeit meistars atklājās jaunā vizuālā rokrakstā, kas izpaužas spēcīgu krāsu un ģeometrisku formu sintēzē. Par vienu no Venini vizītkartēm dēvē ar spēcīgu optisko efektu apveltīto Virkalas pudeļu kolekciju Bolle (1966/67) kontrastējošā divkrāsu izpildījumā.

Nazis, vodka un Lapzeme

Tapio Virkalas dizaina stāsti ir ne tikai jutīgi un skaisti, bet arī utilitāri un funkcionāli. Viņš izstrādājis 1952. gada olimpiskajām spēlēm veltītas pastmarkas, 1955. gadā apgrozībā laistās somu markas dizainu, kečupa un alus pudeļu, spuldzīšu vizuālos tēlus, bieži radījis valsts oficiālo ekspozīciju iekārtojumus u.c. Klasiķa slavenāko darbu vidū ir Finlandia Vodka pudeles (1970–1999) dizains ar arktiskas tekstūras efektu, kas, iespējams, kaldināja Somijas valsts tēlu ārvalstīs vairāk nekā jebkurš cits viņa izstrādājums.

Virkala pats bija vīrs ar zelta rokām vistiešākajā nozīmē. Viņš mīlēja ražošanas procesu, stundām ilgi varēja sarunāties ar meistariem, kaut ko pielabojot, piedalīties prototipu ieviešanā ražošanā. Arī mājās ar somu tradicionālo nazīti viņš no koka mēdza griezt dažādus objektus, īpaši putnus. Tāpēc loģisks šķiet viņa izstrādātais puukko – neliels nazis ādas makstī zīmolam Hackman. Rūpnieciski ražots, bet tik ļoti virtuozs, ka tajā nolasāma dizainera roku sajūta.

Jāpiezīmē, ka ģimenē Virkala nebija vienīgais amatnieks. Viņa laulība ar pazīstamo somu keramiķi Rutu Briku (Rut Bryk) bija divu lielu talantu savienība. Lai arī viņi dzīvoja Helsinkos, mūža otrajā pusē Virkalam patika izbaudīt mieru un vientulību savā brīvdienu mājā Lapzemē – tik tālu un dziļi Somijas mežos, ka prototipus viņam dažkārt vajadzēja piegādāt ar helikopteru, tā kā ceļi nebija izbraucami. Tur viņš uzlādēja baterijas, attīrījās no pilsētā uzkrātiem sārņiem, vēroja dabu un, klausoties klusumu, koncentrējās darbam.

1981. gadā publicētajā Virkalas darbu monogrāfijā lasāmi šādi meistara vārdi: «Visiem materiāliem piemīt savi nerakstīti likumi. Tas itin bieži tiek aizmirsts. Nekad nevajadzētu būt vardarbīgam pret materiālu, ar kuru strādājat. Dizainera uzdevums ir rast harmoniju ar savu darba materiālu.»