Viena kleita Andele Mandele kustības piekritēju rokās mēdz nomainīt pat piecas saimnieces

e-komercija

Tomēr Andele Mandele dibinātāja Līva Jaunozola norāda, ka lielākais motivējošais faktors lietotu apģērbu pirkšanā ir finansiālais aspekts un, protams, «medību» azarts. Lai gan pēdējā laikā tiek akcentēta ilgtspēja, viņas novērojumi liecina, ka vismaz Latvijā tā nav prioritāte. Dienā portālā andelemandele.lv tiek pārdotas līdz pat 1600 jeb aptuveni 45 tūkstošiem lietu mēnesī. Šogad septembrī savstarpēji pārdoto preču vērtība bija rekordliela – nepilns miljons jeb 879 tūkstoši eiro. Līva gan uzsver, ka viņas uzņēmums iekasē maksu tikai par sludinājumiem un norēķini starp pircējiem un pārdevējiem notiek savstarpēji, tādēļ šī summa sadalāma uz 30 tūkstošiem portāla aktīvo lietotāju, attiecīgi katra tirgotāja vidējais ietirgojums ir 30 eiro. Vairāk par kustības attīstību, nākotnes plāniem un ilgtspējas jautājumiem viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kad pirms sarunas paskatījos mājaslapā, biju pārsteigta, ka tiešsaistē atrodas 1700 cilvēku, diennakts laikā pievienoti 2000 jaunu lietu un kopumā portālā ir 100 tūkstoši mantu. Lai gan daudz ko zināju par šo projektu, biju iedomājusies, ka Andele Mandele vairāk ir kā tirdziņš, kur meitenes cita citai piedāvā drēbes. Kas to visu satur kopā?

Mana uzņēmējdarbības reliģija ir šāda: jo mazāk atbildīgo un katram lielāka lēmumu pieņemšanas atbildība un mazāka «futbolēšana», jo labāk. Stāsts ir pavisam vienkāršs – vai nu ļauj, ka visi prasa, ko viņiem darīt, vai arī esi perfekti noinstruējis, kāda atbildība katram ir. Arī rokkoncertos katram apmeklētājam nerāda, kur būs ieeja, kur var aiziet padzerties, cikos jānāk, lai tiktu stāvēt pirmajā rindā. Attiecīgi Andeles pasākumu dalībnieces spēj ļoti labi organizēties un tās, kuras piedalās jau otro reizi, zina, kas un kā, bet tās, kuras ir pirmo reizi, mācās no pūļa. Tāpēc esam četri cilvēki, kas visus tos dāmu tūkstošus Andeles pasākuma dienā ievirza pareizajās šķautnēs. Tas pats ar portālu. Man vienmēr ir bijis svarīgi, ka portāla saturu veido lietotājs, tas ir organiski radīts saturs. Mēs lapas lietotājus tikai pieskatām, lai uzturētu sākotnēji izvirzītās prasības par to, kā jāizskatās portālam, kā jābūt noformētiem sludinājumiem, kādu preci tirgojam un kādu ne, kādas ir pieklājības normas, kas jāievēro. Pārējo lietotāji dara paši, un mēs vairāk pievēršamies visiem tehniskajiem jautājumiem. Ja runājam no IT viedokļa, portālam apkašā ir liela sistēma, ko katru mēnesi atjaunojam un attīstām, taču aiz tā stāv vien pāris cilvēku: programmētājs, aplikāciju izstrādātājs un dizainers. Mums nav nepieciešams ofiss, projekta vadītājs, sekretāre un vēl desmit izdomātas pozīcijas.

Man no paša sākuma bija mērķis izveidot tieši šādu – portāla tipa – mājaslapu ar iespēju dot tirgotājiem socializēties savā starpā, sekot vienam otra aktivitātēm. Zinu, ka ir dāmas, kas iepazinušās, iepērkoties cita no citas online, un pēc tam tā sadraudzējas, ka dodas kopīgos ceļojumos. Mums bija svarīgi izveidot portālam šo pievienoto vērtību – spēju socializēties. Tagad dāmas tur dienā pavada stundas, jo nevar taču neko palaist garām!

Nezinu, kā ir citos internetveikalos, jo neviens to parasti nesaka, bet šķiet, ka 1700 cilvēku vienlaikus portālā ir diezgan daudz, vai ne?

Jā. Un man prieks, ka meitenes tiešām iepērkas. Arī es pati ar lielāko prieku tur iepērkos, jo man nav laika staigāt pa veikaliem. Meitenes, kurām patīk iepirkšanās, nestaigā tikai pa Rīgas veikaliem, bet arī iepērkas ceļojumos un pasaules internetveikalos, tāpēc piedāvājums ir unikāls un Andelē var nopirkt lietas patiešām no visām pasaules malām. Turklāt – rūpīgi atlasītas. Liels pluss, manuprāt, ir pārdoto un ievietoto preču attiecība. Tas, ka meitenes var pārdot 50% no savām pievienotajām lietām, ir iemesls, kāpēc lietotāju skaits aug. Protams, ir pārdevēji, kas oponē, ka neko nevar pārdot. Taču tajā pašā laikā citi pārdod 90%.

Jautājums ir par cenu?

Cena un bilžu noformējums. Savulaik bilžu politiku ieviesu nekustamo īpašumu tirgū, kad pirms 15 gadiem vadīju Arco Real Estate īres nodaļu. Vienīgie sludinājumi ss.lv tolaik bija apšaubāmā kvalitātē. Bilžu noformējumam ir liela nozīme. Mūsdienu laikmeta cilvēkam ir tik saraustīta uzmanība, ka esi zaudētājs, ja nepaņem uzmanību ar savu preci pirmajā sekundē. Vari tirgot nezin kādas pērles, bet, ja tās būs nofotografētas vakara apgaismojumā uz grīdas ar zeķēm fonā, neviens tās negribēs pirkt. Vēl mēs kā pirmo sludinājuma bildi neļaujam likt pašbildi vai attēlus no interneta, jo mums ir svarīgs tīrs kataloga skats. Tas ir tikai un vienīgi pārdevēja interesēs, lai viņa preci ievērotu. Bildēm ir nozīme, tāpēc izskatām katru sludinājumu.

Visus 2000 sludinājumus dienā?

Jā, un drīz būs vēl vairāk – kolīdz sākas drūmie rudens vakari, tā visi sāk tirgoties. Mēdzam lietotājus «dresēt», ejam cauri katram sludinājumam un skatāmies, vai prece atbilst tam, kas par to rakstīts, – vai sludinājums korekti noformēts. Ja tas ir acīmredzams viltojums, norādām uz to sludinājumā. Tas daudziem nepatīk, un viņi nesaprot, kāpēc deaktivizējam sludinājumu ar «oriģinālu» Chanel somu par simt eiro. Mīļie cilvēki, ja jauna maksā no 2000 līdz 5000 eiro, kā to kāds var gribēt pārdot par simt eiro? Vai pārdevējs pēc šāda darījuma spēs uzņemties atbildību? Vai pārdevējs pats apzinās, ko vispār tirgo?

Ir portāla lietotāji, īpaši jaunpienācēji, kuri neiepazīstas ar noteikumiem un nesaprot, kāpēc bloķējam sludinājumu.

35 centus paņēmāt, bet sludinājumu neparādījāt.

Ir iespēja trīs reizes labot sludinājumu, ir gadījumi, ka kāds šī iemesla dēļ sola sūdzēties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Taču es vispirms aicinātu izpildīt savstarpējās saistības, par ko esam vienojušies, sākot lietot pakalpojumu. Mūsu mērķis nav iekasēt naudu un deaktivizēt sludinājumus, bet gan palīdzēt dāmām un viņu bērniem izpārdot savas personīgās garderobes. Ja kāda lietotāja «lec uz ecēšām» un provocē situāciju, atkārtoti ievietojot vienu un to pašu sludinājumu, kas ir no administrācijas puses ticis bloķēts, – tā ir viņas brīva izvēle, bet mēs pieturamies pie iekšējās kārtības standartiem.

Kustība Andele Mandele pastāv jau 11 gadus, portāls – trīs, aplikācija – pusotru gadu. Kā cilvēki izmanto katru no šiem kanāliem?

Pa dienu – web versiju, bet vakarā – mobilo versiju vai aplikāciju. Strādājam pie mobilās versijas, pietuvināta aplikācijas prototipam, lai pogas nejūk. Tās meitenes, kuras ir iecienījušas aplikāciju, to arī lieto. Taču ir cilvēki, kam nepatīk, ka nāk paziņojumi. Protams, ir visas iespējas tos noņemt.

Izstāstīšu smieklīgu gadījumu – visiem ir pierasts, ka aplikācijas paziņojumi ir kā zvaniņa skaņa, bet mūsu aplikācijas notifikācijas skaņa ir tāda, kā augstpapēžu kurpēs staigājot pa marmoru. Bija gadījums, ka dāma ielādēja aplikāciju un vēlā vakarā pārbijās, nesaprotot, kas staigā pa viņas māju.

Kā mainās klātienes pasākumi, kopš ir portāls un aplikācija?

Internets ieviesa korekcijas mūsu pasākumu apmeklētāju skaitā. Tas ir samazinājies par kādiem 20 līdz 30%. Pēc portāla palaišanas pirmajā pasākumā secinājām, ka nepieciešams mainīt tā koncepciju. Mēs būtiski samazinājām dalībnieku skaitu, lai būtu veselīga konkurence. Pirms tam mums bija 800 līdz 900 tirgotāju. Kolīdz parādījās portāls, samazinājām to skaitu līdz 500 dalībnieku, kas ir proporcionāli apmeklētāju skaita samazinājumam. Tagad ir tikpat forši un organiski, ir arī nopietnāka atlases sistēma.

Cik cilvēku apmeklē lielos Andeles Mandeles pasākumus Ķīpsalā?

Vidēji 1000 cilvēku. It kā tas neizklausās daudz, taču pērļu mednieces nāk ar tiešu mērķi iepirkties un no pasākuma nāk ārā pilniem maisiem. Pēc trijiem Andelē ir bezmaksas ieeja, un tos apmeklētājus neskaitām. Sākumā visu laiku bija ieejas maksa, bet cilvēki sāka sūdzēties par to. Nolēmām darīt šādi – ja kādam nepatīk, ka ir ieejas maksa, pēc trijiem var nākt bez maksas. Taču tagad cilvēki apvainojas, ka labākās pērles ir izpirktas, kam es vēlētos oponēt, jo pēdējā pasākuma stundā beidzas burzma un vēl daudz pērļu uzmirdz, turklāt par daudz zemākām cenām nekā dienas sākumā. Vienmēr pasākums ir no 11 rītā līdz pieciem vakarā, pēdējās divas stundas ir bez maksas ieejas. Šajā periodā pluss ir tas, ka meitenes saprot, ka negrib vest mājās to, ko nav pārpārdevušas, un daudz ko pārdod tiešām par vienu vai diviem eiro.

No 10 līdz 11 parasti meitenes iepērkas savā starpā, tā ir tāda kā krējuma nosmelšanas stunda, kad tirgotājiem savā starpā notiek ļoti liela daļa darījumu.

Kā ar oficiālo pusi? Cik daudz, cik bieži vai kādā summā drīkst pārdot savas mantas?

Kad pirms trim gadiem padziļināti pētījām noteikumus un komunicējām ar Valsts ieņēmumu dienestu šajā jautājumā, saņēmām apstiprinājumu, ka katrs gada laikā varam pārdot savu personīgo mantu 3000 eiro vērtībā, neskatoties uz vienību skaitu. Tā ir otrreizējā prece, ko cilvēks tirgo par zemāku cenu, nekā ir nopircis, jo par to jau ir samaksājis nodokļus. Tam nav nekādu ierobežojumu, nevajag nekādus papīrus, ne arī reģistrēšanos. Esmu dzirdējusi, ka ir meitenes, kas viena otru nosūdz par tirgošanos internetā, kā jau latviešiem pienākas, taču nekādu pārkāpumu andelēšanās procesā nav. Arī man banka ir prasījusi, vai nevajadzētu reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam, jo man ienāk nauda no privātpersonām, bet tā ir nauda no Andeles Mandeles, kur tirgoju savas un bērnu lietas – viss kārtībā. 3000 eiro gadā ir 250 eiro mēnesī – tas ir diezgan daudz, pilnīgi pietiekami.

Protams, ir preces gan par pieciem, gan vairākiem simtiem eiro, bet vidējā aritmētiskā pārdotās pērles cena portālā ir 16 eiro, un vidējā ievietotās lietas cena ir 25 eiro. Dienā tiek pārdotas kādas 1600 pērles – 45 tūkstoši vienību mēnesī. Šai Andeles kustībai apakšā ir jaudīgs spēks. Ikdienā andelējas 30 tūkstoši aktīvo lietotāju. Un visi ietirgotie apjomi – tā nav nauda, kas aiziet valstij garām, neaplikta ar nodokļiem –, viss, ko meitenes pārdod, ir viņu privātās mantas, par ko reiz nodokļi jau ir samaksāti. Tieši tāpēc administrācija skatās, lai visi tirgotāji ir privātpersonas, nevis uzņēmumi, kas šādā veidā apzināti tirgojas un nemaksā nodokļus. Ir tādi, kas mēģina tirgoties komerciāli, bet šos kontus deaktivizējam, lai būtu godīga konkurence starp tirgotājiem-privātpersonām ar pašu garderobēm, kā arī neuzņemtos atbildību par negodīgiem komerctirgotājiem mūsu profilā, jo nevaram pārbaudīt nedz preces izcelsmi, nedz to, vai nodokļi samaksāti.

Kā notiek maksājumi – caur Andele Mandele vai pircējiem savā starpā?

Mēs iekasējam tikai sludinājumu maksu, un šobrīd maksājumi notiek dāmām savā starpā, bet ejam arī uz citiem risinājumiem. Mums šobrīd «sāp galva», kā to realizēt dzīvē, jo tas nav vienkāršs process. Konceptuāli pie maksājumu sistēmas strādājam jau gadu, un domāju, ka kaut kad šis projekts realizēsies. Tas, vai šādu pakalpojumu varam sniegt, nav mūsu vienpersonisks lēmums. Ir daudz lietu, kas jāsakārto Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, lai vispār varētu šādu pakalpojumu piedāvāt.

Ir Andele Mandele lielajā Ķīpsalas hallē, katru dienu cilvēki iepērkas portālā. Kas ir ar House of Andele Mandele Vecrīgā?

Veikalam tagad būs trīs gadi, tas ir komisijas veikals tā klasiskajā izpratnē. Veidojām to ar domu par dāmām – uzņēmējām un sabiedrībā zināmām personām, kuras negrib sevi afišēt vai kam vienkārši nav laika ar to nodarboties. Piedāvājam arī tādu pakalpojumu, ka dāma atsūta mums bildes, pasakām, ko ņemam, un ieskicējam vidējo cenu, varam pat aizbraukt tam visam pakaļ. Reizi mēnesī izmaksājam naudiņu.

Pieņemam komisijā tikai kvalitatīvu, luksusa segmenta zīmolu drēbes, aksesuārus, apavus. Darbalaiks ir tikai pāris stundu dienā, veikals ir salona veida. Tā ir atsevišķa trīs stāvu māja Vecrīgā. Esam izveidojuši iespēju iepirkties diskrēti, pēc pieprasījuma. Te ir visi TOP zīmoli par pietiekami pieņemamām cenām, lai dāmām būtu iespēja iegādāties labas kvalitātes zīmolus par 80 vai pat 90% lētāk, nekā ir mazumtirdzniecības sākotnējā cena.

Pilnīgi visu veikala saturu esam ielikuši arī Andelē tiešsaistē ar domu paplašināt tieši luksusa segmenta zīmolu produktu klāstu portālā – Christian Dior, Gucci, Prada, Isabel Marant u.c., lai «atšķaidītu» saturu starp Rīgas lielveikalu zīmoliem. Mani pārsteidz, ka, piemēram, Andelē visvairāk seko līdzi Amerikā par pāris dolāriem nopērkamajiem Tommy Hilfiger! Piemēram, ieliec Tomy Hilfiger džemperi par 45 eiro, un to momentā nopērk, lai gan tas tikpat maksā atlaižu laikā (Amerikā, visticamāk, desmit dolārus). Tajā pašā laikā itāļu zīmola Loro Piana augstākās raudzes kašmira džemperi, kas jauns maksā teju 1000 eiro, par 50 eiro neviens nepērk, jo zīmols nav zināms. Tas mani sāpina. Tāpat Amoralle halātiņu, kas ne vienmēr ir no zīda, par 60 vai 70 eiro nopērk momentā, bet paralēli Roberto Cavalli zīda rītasvārki par to pašu cenu stāv gadu. Iespējams, arī es 25 gados droši vien pirktu Amoralle, lai būtu kaut kādā kopīgā sociālajā ģērbšanās tīklā. Tagad man svarīgs materiāls, kvalitāte un nesatikties vienā pasākumā ar vēl trim vienādu kleitu īpašniecēm. Interesanti, ka «drēbi» labāk pārzina krievu tautības sievietes, viņas visus pie mums maz zināmos, bet kvalitatīvos zīmolus labi pārzina un spieto ap tiem.

Kā iet tavai kafejnīcai Rasols?

Rasols dzīvo savu dzīvi. Projekts ir jāpieskata pirmos divus gadus, jāiedod impulss un virziens, pārējo tavā vietā izdara klienti, akceptējot to vai ne, ievieš korekcijas ar savām vēlmēm. Mūsu klientiem patīk Rasolā rīkot privātās ballītes ar bērnības garšām klātu galdu, ienākt nos-

talģiski nobaudīt rasolu ar lašmaizīti. Tāpat ar Andeles portālu. Mēs neko kardināli nemainām un neplānojam mainīt. Tagad ir svarīgi uzlabot ātrumu, struktūru, pievienot papildu sadaļas.

Jau gadiem tev ir arī Christmas PopUp Store veikals, kas nemaz nav tik īstermiņa.

Tas arī dzīvo savu dzīvi Vecrīgas pašā sirdī. Ja nemaldos, jau astoto gadu. Pārstāvam aptuveni 50 dažādus ražotājus, lielākoties tos, ar kuriem pirms šiem daudzajiem gadiem esam sākuši un turpinām sadarbību. Katru mēnesi lieku Excel failu veikalam, un darbība ir stabila – ne uz augšu, ne uz leju, katru gadu pa mēnešiem skaitļi burtiski sakrīt. 80% pircēju ir ārzemnieki. Ja veikals atrastos citviet, iespējams, neturpinātu. Taču man ļoti patīk Vecrīga. Tur jūtos kā ārzemēs. Redzu Rīgu no cita skatu punkta un kļūstu anonīma.

Ko viņi pērk? Kas ir TOP lietas?

Klasika – Munio Candela sveces. Labi pirka Nice Place suvenīrus, un man žēl, ka tas pārtrauca savu darbību. Taču es saprotu šī lēmuma iemeslus.

Kā kopumā mainās cilvēku iepirkšanās paradumi?

Nesen pati notestēju situāciju, kad ieliku dažas Zara lietas dārgāk, nekā pirku veikalā, un tās «aizgāja». Tas mani pārsteidza, bet liecina par to, ka internetā cilvēki pērk to, kas patīk, īpaši nemeklējot cenu atšķirības, – cilvēks ir iepircies, saņēmis preci Omniva vai Pasta stacijas pakomātā un viss. Tas ir superērti. Savukārt uz vietas Andeles pasākumos cena ir par kādiem 25% zemāka nekā internetā. Domāju, ka tas ir klātienes efekts – «take it or leave it» (vai nu ņem, vai nu neņem). Tas ir dzīvais tirgus, kur pircēji kaulējas. Arī pārdevēji saprot, ka negribēs nest tās mantas atpakaļ uz mājām, ja tās nenopirks. Man gribētos teikt, ka tirgošanās internetā prasa daudz laika un pūļu – drēbju mazgāšana, gludināšana, bildēšana, pakošana, sūtīšana. Tas viss kaut ko maksā.

Kā šāda veida tirdzniecība ietekmē tradicionālos biznesa modeļus?

Padomā – ja septembrī, pēc mūsu aprēķiniem, meitenes pārdeva pērles kopsummā par 870 tūkstošiem eiro, tas nozīmē, ka kaut kādā mērā šī nauda ir pagājusi garām veikalu kasēm. Taču, ja preces pie mums ir vidēji par 70% lētākas, tad padomā, kāda summa par šo pārdoto apjomu ir bijusi iekasēta iepriekš!

Man patīk medību azarts, man pašai Andelē ir daudz lieko pirkumu. Esmu traka uz interjera lietām – man noliktavā ir lustras, seni radio, vintāžas trauki. Man tas viss patīk, pērku ar domu, ka to noteikti izmantošu kafejnīcā, to – veikalā, vēl kaut ko aizvedīšu uz laukiem. Tā ir mana atkarība, tādēļ arī Andeles portālā ir ne tikai apģērbu, bet arī mēbeļu, interjera lietu sadaļa, kur tiešām var nomedīt izcilas pērles!

Ja nemaldos, nesen pabeidzi interjera dizaina kursus. Vai tagad nodarbojies arī ar interjera lietām?

Mans dzīvesbiedrs attīsta nekustamos īpašumus, īres objektus, un es izgāju šos kursus, lai zinātu lietu kārtību – kas pēc kā seko. Mana iekšējā pārliecība jau sen ir izmantot dabīgos materiālus, «nē» laminātam, bet kursi iedeva tādu labu un jaunu skatupunktu, ar ko sākas interjers, – ne jau ar krāsas izvēlēšanos. Tas sākas ar elektrības rozešu plānojumu, mēbeļu izvietojumu. Pēc tam atved mājās krāsu paraugus, uzklāj, novērtē rezultātu gaišā dienas laikā, pēcpusdienā, kad rīta saules vairs nav, krēslā un vēl ar mākslīgo apgaismojumu. Tikai tad var nonākt pie slēdziena, kādā krāsā krāsot sienas. Nekad nevari zināt, kā konkrētā krāsa pārsteigs, kad aizvedīsi mājās un uzliksi uz plaknes. Piemēram, mums mājās bija sarkankoka grīda. Pirms tam bija tumšas sienas, nolēmām tās pārkrāsot baltas. Kādā krāsā man tagad ir sienas? Rozā! Tagad zināšu vienmēr – ja ir ruda grīda un gaišas sienas, tās vienmēr izskatīsies rozā. Ar to jārēķinās, tāpēc labāk izvēlēties pelēku toni, lai to notušētu vai «nomierinātu» grīdas. Jāatzīst, ka savā ziņā kursi «sačakarēja» man galvu, es vairs tik vienkārši un brīvi nevaru pieņemt lēmumus. Nezinu, vai veidošu interjeru klientiem. Varbūt kādreiz, jo ar klientiem ir vieglāk strādāt nekā ar sevi, jo pašam ir pilna galva, patīk desmit dažādas lampas. Taču klientam ir vieglāk paskaidrot pareizo izvēli.

Kā ar nākotnes plāniem un ambīcijām? Andele ir projekts, kas paliks vietējā mērogā, vai varbūt ir tālāki plāni?

Šobrīd pirmais plāns ir drošo maksājumu ieviešana. Neslēpšu, ir gadījumi, kad pircējs ierauga kaut ko ļoti patīkamu un aizskaita naudu uz pārdevēja ārzemju kontu, nepārbaudot informāciju par saņēmēju, – un pazūd gan sludinājums, gan Pēterītis, uz kura kontu nauda skaitīta. Tāpēc gribu skaļi teikt – ja kāds prasa pārskaitīt naudu uz ārzemju kontu, esiet piesardzīgi. Skaitiet naudu tikai un vienīgi vietējo banku kontu turētājiem. Šādu iemeslu dēļ maksājumu sistēma ir mūsu ambīcija, taču ne mūsu vienpusēji realizējams lēmums.

Šobrīd Andele Mandele ir tikai tavs projekts?

Jā, man tāds senā latvieša spīts – 100% atbildība un tās uzņemšanās par lēmumiem. Ja strādā tikai ar savu naudu, tā ir cita atbildība un konstruktīvāki lēmumi. Ar svešu – fondu naudu – izlaidies, rodas nepārdomāti tēriņi. Piesaistot ārējo finansējumu, vajadzēs biroju, visādus konsultantus, vēl to un šito, līdz pazūd tuvās, siltās attiecības ar pašu produktu. Apkārt redzu daudz utopisku projektu, kur tiek «kurināta» fondu nauda. Jā, es saprotu, ka projekts ir labs, ir visas iespējas, lai saņemtu finansējumu, taču kā vārdā? Skaidri zinu, cik man izmaksā programmēšana un portāla uzturēšana, un zinu, cik tas izmaksātu pie kādas lielās kompānijas – vismaz desmit reižu dārgāk. Tad būtu 20 cilvēku darba grupa, projekta vadītājs, sekretāre un komunikācija tikai darba laikā. Taču kad jālabo visi «gļuki»? Pēc 11 naktī. Es tiešām priecājos, ka man ir superkomanda un mēs divos naktī ar programmētāju sarakstāmies un labojam portālu, jo to nevar darīt dienas laikā, kad tajā «atrodas» 2000 cilvēku. Kad redzu, kādas summas tiek tērētas valsts iestādēs diezgan arhaisko mājaslapu uzturēšanai, to dizainam un lietotāja pieredzes labirintiem, man ir sajūta, ka lēmumus nepieņem mūsdienu prasībām atbilstoši kvalificēti cilvēki. Tas mani patiešām sāpina.

Iepriekš esam runājušas, ka lietotas drēbes ir vienkārši pievilcīga iespēja nopirkt apģērbu lētāk. Tagad par lietotu apģērbu biežāk runā ilgtspējas kontekstā. Kā tev izskatās – vai attieksme mainās?

Joprojām pēc pasākumiem meitenes man raksta pateicības vēstules, sakot, ka bez Andeles Mandeles nevarētu apģērbt savus bērnus. Iespēja nopirkt lētāk ļoti izteikta ir bērnu un jaunu meiteņu segmentā. Es pati sevi atceros 20 gadu vecumā, man arī bija svarīgi katru dienu izskatīties citādāk.

Taču patiešām – tagad lēnā mode un zaļais dzīvesveids ir tendence. Nesen runāju ar Zviedrijas kompānijas mārketinga speciālistu, kurš teica, ka tad, ja mans uzņēmums būtu Zviedrijā, kas ir augsti attīstīta valsts, es varētu pozicionēties kā lēnās modes, zaļās domāšanas un sociālais uzņēmumus un ar to «paņemtu» cilvēkus, ne ar finansiālajiem bonusiem. Šeit, bijušajā postpadomju valstī, lai arī cik gudri visi nerunātu par ekoloģisko sistēmu, pamatā ir finansiālie apsvērumi.

Vienlaikus tas nemaina faktu, ka šāda rīcība ir diezgan zaļa, jo netiek saražota vēl viena jauna kleita.

Jā. Neticēsi – es esmu izskaitījusi vienas kleitas dzīvesciklu. Viena kleita mēdz nomainīt pat piecas saimnieces. Ikdienā tam sekoju līdzi un redzu – šo kleitu nopirka šī sieviete, pārdeva tai, tālāk to nopirka vēl trīs citas. Tas nav tikai divu cilvēku darījums, arī nākamie pircēji to pārdod tālāk. Kādā brīdī, parēķinot, ka kleita nopirkta par 15 eiro, tad par desmit, pēc tam vēl kādai par pieciem eiro, padomā, cik tā kleita beigās izmaksājusi! Taču uz tā rēķina nav nopirkti daudzi citi apģērbi.

Atgriežoties pie zaļās domāšanas, kas tagad ir TOP, man ir spīts sevi tā nepozicionēt, jo mēs ar Andeles Mandeles kustību bijām vēl pirms šīs tendences nākšanas modē. Mēs visu šo pasākumu esam izveidojuši pietiekami kičīgu, ka tas tiešām rada arī azartu, atkarību iepirkties. Taču, ja no citām atkarībām dzīvē nākamajā dienā rodas galvassāpes vai sirdsapziņas pārmetumi, tad šī ir atkarība bez sirdsapziņas pārmetumiem. Piemēram, melnajā dienā, kad viss ir slikti, sapērcies un iztērē par 70% mazāk naudas nekā veikalā, plus pēc tam to vari pārdot tālāk. Šopings ir bijis, vajadzība ir apmierināta, bet nav sirdsapziņas pārmetumu.

Kā ar šo attiecību – cik daudz ir tādu, kuras tikai iepērkas un kuras gan iepērkas, gan pašas pārdod?

Man nav precīzas statistikas par šo, bet psiholoģiski jūtu un arī no savas pieredzes, izejot šo ciklu, varu spriest, ka 20 un 25 gadus jaunas dāmas gan pērk, gan pārdod, bet vairāk pērk. Savukārt vecumā virs 30 cilvēki vēlas pārdot visu, ko jaunībā nēsājuši, – tikt vaļā no poliestera un plastmasas tilla kalniem, atstāt tīru mantu un, iespējams, pat sākt veidot kapsulas garderobi. Es pati sarēķināju, ka pērn pārdevu drēbes summā pie diviem tūkstošiem eiro. Tās nav dārgas lietas, bet ikdienas drēbes, ko man vairs nevajag, ko vienreiz esmu uzvilkusi un nejūtos tajās labi. Arī bērnu lietas, kas tiešām der tikai pāris mēnešu. Tā taču ir tāda nauda! Jauki, ka pēc tam, kad bērnam vairs neder, viņa drēbes var pārdot tālāk.

Kad pārgājām uz jaunajiem serveriem un portāls uz vairākām stundām bija ciet, bija diezgan liela psihoze, lai gan laikus bijām brīdinājuši par to. Meitenēm patīk Andelē «sēdēt» brīvajos brīžos. Ir gadījumi, kad cilvēki pat izdzēš savu profilu, lai nepavadītu tik daudz laika šajā portālā.

Es arī cenšos ierobežot interneta patēriņu, piemēram, uzliekot laika ierobežojumu Instagram, e-pastā ieejot speciāli, nevis salecoties pie katras telefona vibrācijas.

Jā, Instagram ir pamatīgs laika zaglis, bet Facebook esmu tikai darba dēļ. Ir daudz e-pastu, ko es saucu par dzegu- zēniem, – tie ielien sveša putna ligzdā, izjauc lietu kārtību, apēd tavu ēdienu un tad aizlido. Tāpēc ir svarīgi saprast un sagrupēt katram savus dzeguzēnus, un tos pat nevērt vaļā. Par dzeguzēniem saucu arī telefona zvanus. Jau septiņus gadus telefonam ir izslēgta skaņa un vibrācija. Reizi divās trijās stundās paskatos telefonā un atzvanu uz neatbildētajiem zvaniem. Vispirms pilnīgi visiem nezināmajiem aizsūtu īsziņu, prasot, kādā jautājumā man zvanīja. Ja tas ir par Andeli un to, cikos tikt iekšā, aizrakstu, lai izlasa e-pastā. Saprotu tematu un tad izlemju, kam atzvanu, kam turpinu atbildēt sarakstē. Ikdienā apkārt ir tik daudz cilvēku, ka ir jāprot izkāpt no tā visa ārā. Ik pa laikam veldzei apmeklēju Integrālās izglītības institūta kursus pie Ulda Pīlēna un Jura Rubeņa. Galvenā spējas trenēšana mūsdienās ir izkāpt ārā no ikdienas skrējiena. Man nepatīk «meinstrīma» apzīmējums «šeit un tagad», es drīzāk teiktu – «izkāpt no ikdienas mutuļa». No tā, ka visu laiku atbildam uz e-pastiem, nekas jauns neveidojas. Reizēs, kad principa pēc nepaceļu klausuli, situācija atrisinās pati no sevis.

Noderīgi, bet reizē arī skumji, ka bērniem dārziņā ir jauns pulciņš – apzinātība. Kad prasīju, ko tur dara, meita stāstīja, ka sēdēja pie atvērta loga un klausījās, ko dzird aiz tā, un to vajadzēja pēc tam uzzīmēt. Bērniem ir jāmāca klausīties putniņos vai mašīnās, lai viņi apjēdz, kas ir blakus. Līdz kam mēs esam nonākuši? No vienas puses, var priecāties, ka pasaule sāk atvērties pareizajā virzienā, bet, no otras puses, ir skumji par to, līdz kam esam nonākuši. Mums vēl ir bijusi bērnība laukos, kas ir spēcīgs fundaments un mūsdienās pat ekskluzīvs notikums. Tiem, kam tagad ir 20, šo pamatu jau vairs nav, viņi kaut kur plivinās. Ceru, ka mana paaudze saviem bērniem atgriezīs šos pamatus, ievirzīs atpakaļ sliedēs. Sajust, sasmaržot, izkāpt ārā no tā vājprāta.

Atceros, ka Uldis Pīlēns lekcijās pieminēja, ka agrākie pārmaiņu posmi – baroks, rokoko, gotika un citi – notika vairākas simtgades. Paskatoties uz to, kāda evolūcija ir notikusi, kopš pirmā Nokia mobilā telefona, 20 gadus varētu pielīdzināt tūkstošgadu pārmaiņām vēsturiskajā izpratnē. Tas ir biedējoši. Sanāk, ka mēs 20 gados esam par 1000 gadiem aizskrējuši laikā uz priekšu. Tas man liek aizdomāties, kas man ir svarīgi, – daba, miers. Domāju, ka es mierīgi varētu dzīvot laukos. Arī meitas vasarā vairākus mēnešus pavada laukos, basām kājām, netīrām rokām un mutēm.

Tu savās lauku mājās esi bieži?

Vasarā un rudenī – jā, ziemā bērnu dēļ ir sarežģītāk, jo meitas vēl ir mazas. Taču pēc dažiem gadiem būs vienkāršāk. Vispār ir ļoti interesanti, kā dzīve sakārtojas, – kad ir bērni, rodas pavisam cita iekšējā disciplīna.