Ir sajūta, ka pārmetumiem, ko starptautiskās organizācijas attiecina uz visu sistēmu, ir atrasts viens grēkāzis – privāto tiesību subjekts –, ar ko mēģina piesegt ierēdņu un politiķu neizdarību daudzu gadu garumā

Prasības

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, kurš ABLV Bankas likvidācijā pārstāv tās akcionārus. Viņš atzīst, ka tas nav pirmais gadījums, kad Latvijā jaunāko laiku vēsturē valsts puse savu padarīto vai nepadarīto ar visu atbildību vēlas novelt uz konkrētiem privātuzņēmumiem, kuri rīkojās tā, kā atļāva normatīvo aktu prasības.

Kāda ir situācija ar ABLV Bankas pašlikvidāciju?

Nākamā gada februārī būs pagājuši divi gadi no tā brīža, kad aizsākās šīs bankas reālās darbības apturēšana, kam par iemeslu sākotnēji kalpoja FinCen ziņojums, bet pēc tam bankas darbību neļāva turpināt Eiropas Centrālā banka un Vienotā noregulējuma valde. Bankā ir iesaldēti ap diviem miljardiem eiro līdzekļu, un pagaidām to izmaksa ir tikai lēnām sākusies. Kā publiski ir pauduši likvidatori, kas nodarbojas ar bankas likvidāciju, process iekavējās, jo pagāja daudzi mēneši, kamēr tika izstrādāta un ar visām iestādēm saskaņota bankas kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtība attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem. Bankas akcionāri - mani klienti - vēlas, lai visa nauda tiek pārbaudīta likumā noteiktā kārtībā un tādējādi tiek pierādīts, ka visi tie publiskajā telpā izplatītie apgalvojumi par teju vai sistēmisku netīrās naudas pārskaitīšanu vai, vēl jo vairāk, sistēmisku atmazgāšanu, ir nepamatoti. Situācija šajā jomā ABLV Bankā ir bijusi līdzīga tai situācijai, kāda toreiz bija arī citās bankās, kuras nodarbojās ar nerezidentu apkalpošanu. Gribētos cerēt, ka tagad, kad ir saskaņotas visas procedūras, bankas pašlikvidācija iegūs normālu ritmu. Visu procedūru ilgstošas saskaņošanas iemesls bija tas, ka līdz šim Latvijā nav bijis pieredzes ar bankas pašlikvidāciju, jo līdz šim visas problemātiskās bankas tika likvidētas piespiedu kārtā ar maksātnespējas administratora palīdzību. Vienlaikus nevienai no līdz šim Latvijā un Eiropas Savienībā darbojošām bankām, kā arī joprojām likvidācijas procesā esošajām bankām nav bijis šādas pieejas naudas izcelsmes pārbaudei. Redzot, kādus jautājumus uzdod banka arī tās akcionāriem, es pieļauju, ka tik stingras prasības nav īstenotas nevienā pasaules malā, par Latviju nemaz nerunājot.

Nauda kreditoriem tiks izmaksāta tikai tad, kad tiks rūpīgi pārbaudīta tās legālā izcelsme. Ja viss norit pēc plāna, tad pašlikvidācija varētu tikt pabeigta dažu gadu laikā, bet tas ir jautājums likvidatoriem, jo - kāda būs realitāte, to laiks rādīs. Vienlaikus gribu norādīt, ka mums ir zināma cilvēku grupa, kas apzināti izplata nepatiesu informāciju, ka ABLV akcionāri ir izstrādājuši kaut kādu shēmu, kā izvairīties no naudas legālās izcelsmes pārbaudes. Varu apliecināt, ka tie ir meli un pilnīgi safabricējumi. Man kā advokātam ABLV akcionāri nekad nav uzdevuši izdomāt kaut kādas shēmas vai darbības, kas būtu nelikumīgas vai neētiskas. Tieši pretēji, esmu nolīgts, lai sekotu līdzi, ka viss notiek vienīgi likuma ietvaros, t.sk. no valsts iestāžu puses.

Vai tie, kuru nauda ir «iesaldēta» ilgāk nekā 1,5 gadus ABLV Bankā, nav vērsušies ar kādām prasībām pret likvidatoriem un arī Latvijas valsti?

Nenoliedzami, ka ABLV Bankas kreditori ir neapskaužamā situācijā. Pieļauju, ka procesi no ABLV Bankas neapmierināto kreditoru puses būs. Proti, bankas pašlikvidācijas īstenošanai apstiprinātā metodoloģija attiecībā uz neizmaksātās naudas izcelsmi, vērtējot caur noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma apkarošanas novēršanas prasību prizmu, taču būs jautājums par klientu iesniegtās informācijas ticamību. Tieši šī aspekta dēļ var tikt iesaldēta un arestēta šobrīd kāda daļa no bankā esošās naudas. Protams, cietušajiem tas nepatiks, un tie uzsāks procesus, kas vilksies gadiem un var noslēgties pat ar šo personu vēršanos pret Latvijas valsti, kas gadījumos, kad neapmierinātie būs no valstīm, ar kurām Latvijai noslēgti līgumi par investīciju aizsardzību, jau var būt ar ļoti būtiskiem blakusefektiem. Pirmkārt, šāda situācija var kalpot par iemeslu, kādēļ potenciālie investori Latvijai metīs līkumu. Otrkārt, dažu politiķu un ierēdņu histēriskā reakcija un nemitīgā pelnu kaisīšana uz galvas un vaimanas par vietu, kur «it kā atmazgāta» teju vai visas pasaules nelegāli iegūtā nauda (Latvija - naudas atmazgāšanas pasaules centrs), grauj valsts prestižu. Paskatāmies uz Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, tur vēsturiski problēmas ar naudas atmazgāšanu nav bijušas mazākas, bet viņi mierīgi, profesionāli risina šos jautājumus. Pārāk šaustot sevi, citas valstis to izmantos, lai noveltu atbildību arī no sevis un ar pirkstu rādītu tikai uz Latviju. Baidos, ka sekas ilgtermiņā jutīs visa valsts. Vienlaikus jāsaprot, ka tā ir liela politika, kur Latvija maz ko var ietekmēt. Paskatāmies kaut vai pēdējos Moneyval lēmumus, kur Krievija naudas atmazgāšanas jomā ir izcelts kā pozitīvs piemērs un ir augsti novērtēta.

Kādā veidā Latvija var sajust negatīvās sekas?

Politiķu un ierēdņu rīcība Latvijas bankas no viena grāvja ir iedzinusi otrā grāvī, kā rezultātā baņķieri nevēlas riskēt tapt sodītiem un pat vienkāršā situācijā neiedziļinās klienta darījumos, bet vienkārši palūdz meklēt citu banku un aizver šī klienta kontus. Sākotnēji visa kontu slēgšanas epopeja tika pamatota ar čaulas kompānijām un neskaidriem nerezidentiem, bet tagad to pašu attiecina uz vietējiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, maksā nodokļus valsts makā, nodarbina cilvēkus. Un šie uzņēmumi nebūt nav tie tukšie, bet tādi, kuriem ir iespaidīgs apgrozījums, samaksāto nodokļu apjoms ir mērāms miljonos eiro, nevis centos. Tajā pašā laikā, ja uzņēmumam tiek slēgts konts, tad var uzskatīt, ka tas vairāk neeksistē. Un šādā situācijā apgalvot, ka nekāda efekta un ietekmes uz Latvijas tautsaimniecību nav, ir vienkārša realitātes ignorēšana, lai neteiktu skarbāk. Būtībā šobrīd no šīs jaunieviestās baņķieru atbildības cieši arī godīgie uzņēmēji. Faktiski normu piemērošana notiek bez saprāta. Uz to, ka kapitālajam remontam ir arī nopietni negatīvi blakusefekti, ir norādījis Starptautiskais Valūtas fonds. Pēdējā pārskatā par Latviju SVF 39. lappusē tā arī skaidri ierakstījis – naudas atmazgāšanas risku mazināšana Latvijā notiek rupji, kā rezultātā tiek aizvērti arī banku konti godīgi strādājošiem uzņēmumiem. Tikai viens piemērs no manas advokāta prakses - vietējs uzņēmums, kurš strādā Latvijā vairāk nekā 25 gadus, nodarbina vairākus desmitus cilvēku, reģionā konkurē ar Zviedrijas un Somijas kompānijām, saņem ziņu, ka banka slēgs kontus, jo, veicot pārbaudi, bankas darbinieki neesot spējuši saprast, ar kādiem līdzekļiem uzņēmuma īpašnieki palielinājuši pamatkapitālu 2000.gadu vidū. Īpašnieki pārsteigti, ka viņiem pēc padsmit gadiem prasa konkrētus dokumentārus pierādījumus, kurus bankas speciālisti uzskatītu par atbilstošiem. Īpašnieku rīcībā tādu dokumentu, kurus atzītu banka par atbilstošiem līdzekļu izcelsmei, nav, un tas nozīmē konta slēgšanu un bankrotu, jo šajā pašā bankā šim uzņēmumam bija vairāku eiro liela apgrozāmo līdzekļu kredītlīnija, ko banka prasa atmaksāt. Rezultātā vietējā kapitāla uzņēmuma vietu ieņem Skandināvijas uzņēmumi, kuriem tādējādi atbrīvojas tirgus nišā, jo konkurenta vairs nav. Turklāt kontu slēgšana neskar tikai un vienīgi kaut kādu trešo valstu un Latvijas kapitāla kompānijas, jo nesen ar šādu pašu situāciju saskārās investors no Vācijas, kurš Latvijā uzbūvējis ražotni, spējis piesaistīt ES struktūrfondu atbalstu, maksājis nodokļus. Arī viņam konts aizvērts, un viņš man prasa, vai te visi prātā sajukuši. Arī vienam no Latvijas eksporta flagmaņiem, ko visi zina, bet kura nosaukumu man nav atļauts nosaukt, banka aizvēra kontu. To, ka Latvijā ieviestas pārspīlētas prasības, apliecina arī fakts, ka uzņēmumi (kam Latvijā tiek slēgti banku konti) atver bankas kontus citās ES dalībvalstīs. Ir zināms, ka miljardi nerezidentu naudas pēdējā laikā ir aizplūduši no Latvijas. Bet jautājums ir, uz kurieni šī nauda, kas tika uzskatīta par ļoti riskantu, pārceļoja.Protams, daudz šādas naudas jaunu mājvietu atrada citu ES dalībvalstu bankās. Tas ir skaudrs apliecinājums tam, ka citviet Eiropā nav tik nesaprātīgu prasību, kādas tiek piemērotas Latvijā. Tas gan nav nekas jauns, ka Latvijā paši sevi pārspīlēti ierobežojam. Atceramies kaut vai situāciju, kad iestājāmies ES. Arī tad daudzās jomās pārspīlējām ar direktīvu prasību ieviešanu, atsevišķās jomās izvirzot pret Latvijas uzņēmējiem tādas prasības, kādas nekur citur ES netiek uzstādītas. Minētais vairāk atgādina ierēdņu – izpildītāju – darbību, nevis politiķu – valstsvīru rīcību. Ierēdnis ir izcils, ja izpilda uzticēto uzdevumu, jo viņam jau nav jādomā un jāatbild par sekām, ko radīs uzticētā uzdevuma izpilde, – viņš dara to, ko viņam liek, savukārt politiķis-valstsvīrs - ir tas, kurš raugās, kas valstij, tās iedzīvotāju vairumam ir labākais risinājums. Ierēdnieciskā domāšana politikā ir novedusi pie darbības, kas vairāk uzskatāma par ķeksīšu likšanu, nereti bez skaidrām atbildēm par to, ko ilgtermiņā tas valstij dos un kādi būs blakusefekti. Turklāt vesela paaudze Latvijā jau ir izaugusi, kas izceļ negatīvo un nonievā Latviju par notikušo gan pirms daudzām desmitgadēm, gan pavisam nesen. Lai arī Latvijai ir līdzīga vēsture ar Igauniju, taču nav gadījies dzirdēt ziemeļu kaimiņus gaužamies par tām transakcijām, kurās tiek vainotas Danske banka un Swedbank un vēl jo vairāk par kādiem tamlīdzīgiem pasākumiem – visu sodīšanai, kas tiek īstenots Latvijā. Vienlaikus ir konkrēta rīcība, lai risinātu problēmu un vainīgās personas (nevis visi) saņemtu pelnītu sodu. Kopumā šāda situācija, kad Latvijā masveidā nepamatoti tiek slēgti konti, mazinās ekonomisko aktivitāti un investīcijas, kas savukārt var veicināt emigrāciju. Kāpēc būt par uzņēmēju Latvijā, maksāt nodokļus un nodarbināt cilvēkus, ja vienā brīdī valsts tev atņem līdzekļus tikai tāpēc, ka ir tāds politisks uzstādījums?

Vai ir kādi konkrēti piemēri?

Lai kā man gribētos sacīt pretējo, bet diemžēl šādi piemēri jau ir. Kā advokāts tikko biju aizstāvis procesā, kur pastāvēja aizdomas, ka nauda (apmēram divu miljonu eiro apjomā) iegūta noziedzīgā ceļā un tāpēc bija arestēta. Visšokējošākais bija fakts, ka pirmās instances tiesa šo naudu atzina par noziedzīgā ceļā iegūtu un konfiscējamu, pat uz tiesas sēdi ar pavēsti neuzaicinot konkrētās juridiskās personas (arī viņu pārstāvjus advokātus) sniegt savus paskaidrojumus, pierādījumus. Vēl vairāk, iepazīstoties ar šīs lietas materiāliem, tajos neatradu pierādījumus par to, ka iegūtā nauda būtu tikusi iegūta, legalizējot noziedzīgi iegūtus līdzekļus. Protams, šāds stāsts vairāk atgādina kādus padomju varas gadus pēc Latvijas okupācijas, nevis notiekošo 21. gadsimtā un vēl jo vairāk ES dalībvalstī. Tiesiski un taisnīgi būtu, ja cilvēkiem, kurus grib bargi sodīt – konfiscējot mantu – , dod tiesības aizstāvēties (to paredz Satversme), nevis nolemj aizmuguriski. Premjers nesen sacīja, ka Latvijas mērķis ir tuvināties Ziemeļeiropas labklājības līmenim, bet, lai to sasniegtu, taču jātuvinās arī Ziemeļeiropas tiesiskuma izpratnei, bez kuras nav ko cerēt uz šo valstu investoru ieguldījumiem Latvijā, tieši otrādi - šādi stāsti viņus tikai atbaidīs. Jāatceras, ka par investoru piesaisti valstu starpā notiek nemitīga cīņa.

Ja minētais atgadījums ir izņēmums, tad tas ir kliedzošs, bet bail iedomāties, ja tas nav kāds īpašs, bet gan ikdienišķs gadījums. Proti, ja nav nepieciešams pat noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums, un, ja noticis, tad kāds, bet pietiek tikai ar to, ka ir aizdomīgs pārskaitījums. Tas ir bīstams ceļš. Tiesas uzdevums ir rūpīgi un detalizēti pārbaudīt dokumentus, pierādījumus un uzklausīt paskaidrojumus — noskaidrot lietas faktiskos apstākļus, nevis konfiscēt īpašumu teju vai pēc kādas revolucionāras pārliecības un akūtas nepieciešamības papildināt valsts budžetu ar naudu, ko politiķi labprāt sadala. Vistrakāk, ka viens tiesnesis neoficiālā sarunā tā arī skaidri pateica – rakstiet likumā, ko vien vēlaties, mēs tāpat atņemsim tiem, kam ir par daudz.

Bet kā tad paliek ar nevainīguma prezumpciju?

No tā brīža – 1998. gada, kad Latvijā parādījās koncepcija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, ir notikusi fundamentāla pieejas maiņa. Proti, 20 gadu laikā pakāpeniski notiek atkāpšanās no tā, ka valstij ir jāpierāda, ka nauda ir nelegāla. Vēl vairāk, pašlaik Saeimā ir iesniegti grozījumi, kuri paredz, ka pierādījuma nasta (par līdzekļu izcelsmes legalitāti) tiek pilnībā pārlikta uz tiem, par kuriem izmeklētājs tikai izsaka aizdomas, ka šīs personas naudas līdzekļi, iespējams, ir noziedzīgā ceļā iegūti. Tas nozīmē, ka tiesību aizsardzības iestādēm vairs nebūs jāvāc pierādījumi par to, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums un ka kāda persona ir patiešām līdzekļus ieguvusi noziedzīgā ceļā. Tieši pretēji – personai būs jāpierāda, ka viņas ienākumi ir legāli, ja izmeklētājs tikai apgalvos, ka, viņaprāt, ienākumi nav legāli. Respektīvi, varēs būt situācija, kad personai konfiscē naudas līdzekļus, bet noziedzīgs nodarījums nemaz netiek konstatēts. Likums pašlaik neprasa glabāt dokumentus ilgāk par 5 līdz 10 gadiem, bet ko darīt, ja tiek prasītas bankas konta izdrukas no pagājušā gadsimta pēdējiem gadiem, kuras nav saglabājušās? Nevarat pierādīt, ka līdzekļu izcelsme ir legāla, tad tie ir noziedzīgi iegūti un par tiem veiktie pirkumi (īpašumi) tiek konfiscēti. Es saprotu, ka mērķis ir cēls – cīnīties pret naudas atmazgāšanu, jo ar to ir jācīnās! Taču, ja šāds mehānisms tiek ieviests rupji, tad to attiecīgā situācijā var pavērst (pat bez jebkāda pamata) pret ikvienu cilvēku, tādējādi izpostot viņa karjeru, līdzšinējo dzīvesveidu, vienlaikus īstenojot legālu īpašumu pārdali, vispirms konfiscējot, pēc tam pārdodot izsolē. Vēl viena bīstama tendence, ka pašlaik pie jebkura kriminālprocesa, piemēram, par degvīna pudeles (vai ievārījuma burciņas, velosipēda) zādzību un tās tālāku pārdošanu, var piekabināt vēl vienu Krimināllikuma pantu —par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Statistiski tādējādi Latvijā var būt ļoti daudz ierosinātu lietu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, bet vai tas ir īstais mērķis — parādīt, ka Latvijā būs ierosinātas ļoti daudzas lietas pēc Krimināllikuma 195.panta? Domāju, ka tas ir ceļš, kas beidzas ar strupceļu.

Kā vērtējat banku sektora kapitālo remontu?

Pozitīvi, jo tāds jau sen bija jāveic! Bet ir arī zināma piesardzība. Jāsecina, ka Latvijas valsts neko nav darījusi, lai šo kapitālo remontu veiktu ātrāk, taču par to nav jāmaksā ABLV Bankas kreditoriem, nesaņemot naudu, ne arī uzņēmējiem, kuriem tagad slēdz kontu bankās. Ir radīts iespaids, ka pie visām nebūšanām, kas ir Latvijā attiecībā uz Moneyval starptautisko novērtējumu, pie vainas ir tikai un vienīgi viena banka. Bet banka jau nerakstīja likumus, noteikumus, nekontrolēja tiesību aizsardzības iestādes. Visa banku normatīvo aktu sistēma taču ir to pašu ierēdņu radīta un politiķu apstiprināta. Banka darbojās tolaik spēkā esošo normatīvo aktu atļautajās robežās.

Tieši tāpēc lielāku piesardzību raisa ierēdņu paziņojumi, ka vairums ABLV Bankā esošās naudas it kā esot netīra. Tad jau sanāk, ka teju 700 ABLV darbinieki pieseguši noziegumus, taču jebkurš saprātīgs cilvēks apzinās, ka 21.gadsimtā tas nav iespējams. Manuprāt, tiesiskā valstī nevar vienkārši mētāties ar paziņojumiem, jo šādas lietas izmeklē policija un to izvērtē tiesa. Vēl jo vairāk, ABLV Banka agrāk regulāri bija pakļauta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas revīzijām, pārbaudēm, banku ik gadu auditēja starptautiskas auditorkompānijas u.tml. Arī visas nepilnības, kas tika konstatētas, un šo trūkumu pilnveidošana bija atrunāta savstarpējos nolīgumos ar regulatoru, tai skaitā tika būtiski mazināts riskantāko klientu īpatsvars un bija panākta vienošanās par vēl lielāku šādu klientu skaita samazināšanu. Notika sadarbība ar tiesībsargājošajām institūcijām, tika ziņots par aizdomīgiem darījumiem utt. Faktiski banka uzsāka šos procesus vēl ilgi pirms tam, kad FinCEN nāca klajā ar savu paziņojumu. Līdz ar to tīri teorētiski nav iespējams, ka tikai ļoti maza daļa ABLV Bankā ir tīri līdzekļi. Jāatceras, ka ABLV Banka savulaik, tāpat kā citas bankas, tika sodīta par atklātajiem trūkumiem ar miljonos eiro lielām soda naudām. Bez pārkāpumiem nebija neviena banka. Pat pieņemot, ka bankā bija kāda aizdomīga nauda, tad kopš 2015.gada, kad tika ieviestas augstākas prasības, no tām kredītiestādēm, kuras apkalpoja nerezidentus, aizplūda ievērojams daudzums nerezidentu naudas, t.sk. no ABLV. Šie nerezidenti, redzot, ka Latvijā tiek paaugstinātas prasības, pameta mūsu zemi — kopumā ārzemnieki no Latvijas evakuēja apmēram 5 miljardus eiro. Un te ir retorisks jautājums – ja patiesībai atbilstu dzirdētais, ka ABLV Bankā ir vien netīra nauda, vai tiešām šī netīrā nauda jau kopš 2015.gada nebūtu aizbēgusi? Vai tiešām tā cītīgi līdz 2018.gadam sēdēja ABLV Bankā? Domāju, ka notika tieši pretēji - palika tie, kuriem ar naudas izcelsmi — ieguves legalitāti lielākoties viss ir kārtībā, jo nebija no kā baidīties, savukārt tos daudzos miljardus, kas aizplūda prom, neviens tā īsti nepārbaudīja, lai gan aizplūda tie no pilnīgi visām Latvijas bankām, nevis tikai no ABLV. Ja pasaulē pastāvētu ideāls taisnīgums, tad pilnīgi visi Latvijas banku klienti būtu jāpārbauda tik detalizēti un rūpīgi, kā tagad pārbauda ABLV klientus, jo ne jau ABLV viena pati toreiz darbojās nerezidentu tirgū un ne jau tikai ABLV Bankā šiem klientiem bija konti. Bet, protams, ērtāk ir izvēlēties vienu grēkāzi un par citiem jautājumiem nerunāt. Manuprāt, nevar izraut vienu atsevišķu subjektu no visa procesa un to vienkārši tagad sist pie krusta par paraugu citiem. Visā finanšu sistēmā bija problēma, nevis ABLV. Ja vērtējam, tad vērtējam visu kopumā, nevis taisām paraugprāvas.

Ja ierēdņu piedāvātā un politiķu uzceltā banku uzraudzības sistēma ir šķība, tad tā nevar būt vienas vai pat vairāku banku, dažu privātpersonu atbildība. Saprotu, ka visiem ir ērti vainot vienu banku – ABLV Bank – visās nedienās, gluži kā savulaik padomju sistēmā pie visa vainīgs bija tikai un vienīgi starptautiskais imperiālisms, nevis pašu neizdarība, slinkums, prasmju trūkums. Un vēl viena ļoti būtiska nianse — nevar ar 2019.gada mērauklu (zināšanu, izpratnes un prasību) mērīt to, kas notika 2015., 2013. vai 2011. gadā. Pagātnē notikušo var vērtēt tikai kā mērauklu – izvēloties tā laika prasības. To arī paredz tiesiskās noteiktības princips, un arī Augstākā tiesa nesen akceptēja tēzi, ka uz pagātnē notikušo, arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas kontekstā, nevar attiecināt pašreizējo normatīvu prasības, bet gan tās, kas bija spēkā toreiz. Vēl jo vairāk situācijā, kad cilvēki nezināja un arī nevarēja zināt, ka tiks prasīti čeki, darījumus apliecinoši maksājumi (banku kontu izdrukas) par darījumiem, kas notika pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē un šā gadsimta pirmajos gados. Tiesas teiktais, protams, priecē, jo būtībā dod iespēju cilvēkam, kuram nav saglabājušies kādi maksājumu dokumenti par notikušo pirms 25, 20 vai pat 15 gadiem, nekļūt par netaisnīgu upuri noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas kampaņā. Diemžēl daudzus gadus netika stiprināta tiesību aizsardzības sistēma, kā sekas — kvalitatīvas izmeklēšanas problēma, ko redzot tiesneši bija spiesti samazināt pierādīšanas standartus, jo citādi nekvalitatīva izmeklēšanas iestāžu darba dēļ daudzus nevarētu notiesāt. Bet tas jau atkal ir valsts ilgstošas nepārdomātas politikas rezultāts.