SIA Upstreak izstrādātā spēle Oligarhi ir populārās spēles Mafija mazāk vardarbīga versija

Galda spēles

SIA Upstreak īpašnieks Kristaps Kovaļevskis nav liels galda spēļu fans, bet kopā ar draugiem bieži spēlē Mafiju. Tajā spēlētāji visi apsēžas un sadala lomas – «sliktie» un «labie». «Sliktie» zina, kādas lomas ir visiem citiem, bet «labajiem» jāmēģina atšifrēt, kurš ir kurš. Mafijas uzdevums ir «nogalināt» visus citus, kamēr labie izskaitļo, kuri ir sliktie. «Mafija ir perfekta spēle, ja vien nebūtu nogalināšanas. Tāpēc nolēmu uzlabot spēli un atteikties no šīs detaļas. Sākumā nekas nesanāca, jo Mafijā punktu skaitīšana balstās tieši uz nogalināšanu. Bija jāizdomā, kā panākt, lai spēle varētu funkcionēt bez tās,» saka Kristaps. Viņa skatījumā, spēle ir noderīga ne tikai, lai socializētos, bet arī ikdienai, jo var vērot un analizēt cilvēku uzvedību. «Piemēram, Katanā var izskaitļot, kādi kuram ir kauliņi un kam uzbrukt, bet dzīvē to īsti nevar izmantot, ja vien neesi milzīga uzņēmuma īpašnieks. Taču, ja Mafijā tevi kāds «apčakarē», vari secināt, ka esi pārāk lētticīgs, un vari mācīties būt uzmanīgāks,» saka Kristaps.

Ražo tepat

Noteikumu pieslīpēšana prasīja ilgu laiku, sākumā bija dažādas aizķeršanās. Kristaps ķērās pie tādu noteikumu uzrakstīšanas, lai cilvēks, kurš spēlē pirmo reizi, visu saprastu. Bija svarīgi, lai noteikumi ietilpst vienā lapā, jo, ja tie būs pārāk gari, samazināsies iespēja, ka cilvēki spēlēs bieži. Pusotru gadu projekts nekustējās uz priekšu, jo, zinot noteikumus no galvas, viņš vairs nespēja tos uzlabot un nejuta, vai izmaiņas nāk par labu. Pērn rudenī kāds draugs rīkoja sālsmaizi un lūdza, lai Kristaps nāk ar savu spēli. Tā viņš no jauna pēc atmiņas uzrakstīja noteikumus, kas rezultātā padevās vienkārši un saprotami.

Spēle ražota tepat Latvijā, jo Kristaps vēlējās to piedāvāt tirdzniecībā Ziemassvētkos, bet vairs nevarēja paspēt pasūtīt Ķīnā, jo prece ceļā vien pavada 45 dienas. Galda spēle arī ir stipri dārgāka nekā kārtis, līdz ar to būtu lielāks risks ražot tik tālu. «Aizskaiti naudu, ražotājs atsūta produktu, bet, ja spēle ir slikta, īsti neko nevar iesākt. Atliek sadedzināt. Vienreiz to jau esmu darījis, tāpēc vairs negribēju riskēt,» atzīst Kristaps. Viņam jau bija sadarbības partneris, kas bija palīdzējis drukāt kārtis mazos apjomos.

Bija svarīgi, lai veikala cena būtu līdz 20 eiro. «Ķīnā varētu saražot par šādu cenu, bet Latvijā bija jāiespringst un visām pusēm bija jābūt pretimnākošām – man kā pasūtītājam, ražotājam, tirgotājiem,» saka Kristaps.

Pelnīs ar otro

Kristaps teic, ka spēli cilvēki pērk pat labāk, nekā viņš bija gaidījis. Jau pārdots vairāk nekā pusotrs tūkstotis. Tomēr viņš sapratis, ka ar pirmo partiju neko daudz nenopelnīs. Pelnīt varētu sākt ar otro, ja izdotos optimizēt ražošanas izmaksas. «Man jo īpaši patīk, ka to pērk mājaslapā. Tad man pašam ir skaidri redzams, kas ir pircēji, jo veikalā redzu tikai skaitļus un varu vien fantazēt, kas ir pircēji,» viņš teic. Mājaslapas statistika liecina, ka vidējais pircējs ir vīrietis vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Liela daļa pircēju ir no Rīgas, bet pērk arī daudzviet citur. Oligarhi ir aizceļojuši ne vien uz reģioniem, bet arī uz ārzemēm.

«Pēc galda spēļu vakariem ir cita sajūta galvā nekā pēc kino vai koncerta. Nezinu, ko spēles «atver», bet sajūta ir cita – kā pēc fiziska treniņa, tikai smadzenēm. Šī sajūta liek spēlēt arī nākamreiz,» spriež Kristaps. Viņa vērtējumā, galda spēļu kultūra Latvijā vēl veidojas, ja salīdzina, piemēram, ar Vāciju. «Mums galda spēļu pasaule agrāk aprobežojās ar Cirku, Riču-Raču, Monopolu. Tad Brain Games iztulkoja Katanu un sāka attīstīt šo kultūru. Uzņēmums ir padarījis labu darbu galda spēļu kultūras popularizēšanā,» vērtē Kristaps.

«Atvaļina» neveiksmīgos

«Man patīk taisīt spēles un arī tās spēlēt, taču lielu ambīciju spēļu biznesā man nav. Vēl meklēju savu jomu un turpinu testēt dažādus biznesa virzienus,» atzīst Kristaps. Viņš ir tirgojis arī citu spēļu izplatītāju produktus. «Sapratu, ka negribu to darīt, jo vieglākais, kā pārdot, ir caur salidzini.lv, kur visi konkurē ar cenu, un tad nozīme ir pat vienam centam. Tas kļūst pārāk sarežģīti, un tad tas kļūst par internetveikalu, nevis spēļu veikalu. Pēc pāris gadiem šo projektu «atvaļināju», taču vajadzēja jau ātrāk. Testēju dažādus projektus un, ja neizdodas, «atvaļinu»,» neslēpj Kristaps. Viņš ar savu draugu Sandri Artemjevu ir bijis iesaistīts arī sludinājumu monitoringa biznesā. Ievērojuši, ka, vēloties īrēt dzīvokli vai iegādāties mašīnu, nereti nākas dienām ilgi pārskatīt sludinājumus, lai atrastu īsto, turklāt bieži gadās, ka kāds cits kāroto «noceļ» no paša degungala, viņi izveidoja portālu scn.lv. Tomēr pārtrauca arī šo projektu, jo tam trūka biznesa pamatojuma – cilvēkiem patīk šāds pakalpojums, bet viņi nav gatavi par to maksāt, turklāt sagaida, ka arī bezmaksas risinājuma gadījumā izstrādātāji momentā atrisinās visas tehniskās problēmas.

Top Kava3

Kristaps studēja būvniecību, jo savulaik šķita, ka šī nozare ir teju vai zelta bedre. Taču 2008. gadā, kad viņš iestājās augstskolā, sākās krīze. Studijas viņam patika, tomēr Kristaps saprata, ka labāk vēlas iesaistīties biznesā. Pirmais projekts bija kāršu spēle Kava. «Man to iemācīja drauga brālis. Problēma bija tā, ka bija jāpieraksta noteikumi. Es nesapratu, kāpēc neviens tos nav nodrukājis. Es tos pierakstīju un nodrukāju kārtis. Tā sekoja Kava2 un zolītes kārtis, jo zolītē izmanto tikai 26 kārtis – pusi. Pārējās parasti tiek izmestas, jo, ja vienreiz ir uzspēlēta zolīte un sajauc ar nelietotajām kārtīm, var atpazīst, kuras ir izmantotas. Tā man izdevās ietaupīt resursus – par vienu cenu tiku pie diviem komplektiem,» stāsta Kristaps.

Viņš atklāj, ka spēlei Kava top trešā versija, kas tirdzniecībā būs nākamā gada pavasarī.

Vēl viņš ir ražojis reklāmas kārtis ar Rīgas skatiem un uzņēmumu reklāmām. Desmit tūkstošus kāršu kavu izdalīja taksometru vadītājiem, kam šis produkts patika, jo ļāva nopelnīt labu dzeramnaudu. Viņi pat bija gatavi iepirkt kārtis, bet projekts bija visai sarežģīts, un Kristaps nolēma to neturpināt. Drukājot kārtis Ķīnā, Kristaps guva pieredzi, kādas problēmas var rasties. Pirmo kāršu kravu nācās sadedzināt, jo kvalitāte bija tik slikta, ka viņš nespēja sevi piespiest tās pārdot.