SIA Gallusman līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs intervijā Dienas Biznesam apgalvo, ka viņa vadītais uzņēmums kļūs par vienu no lielākajiem graudu pārstrādātājiem Latvijā un strādās ar 100 līdz 150 miljonu eiro lielu apgrozījumu.

Pārtikas ražošana

Taču vēl neviena Latvijas pašvaldība nav pateikusi «jā» SIA Gallusman plānotajam Ovostar Union olu produktu ražotnes projektam Latvijā, un A. Veinbergs skaidro, ka tas var beigties ar plānoto investīciju aizplūšanu uz kaimiņvalsīm. Kiprā bāzētā kompānija Ovostar Union savu ražošanu izvērsusi Ukrainā, un tai pieder 89% uzņēmuma Gallusman. Pārējie 11% pieder Arnim Veinbergam.

Jūs apgalvojat, ka būsiet vietējais ražotājs tāpat kā citi nozares uzņēmumi?

Uzņēmums ir reģistrēts Latvijā, kur arī pilnībā tiks īstenots viss ražošanas process, tiks nodarbināts vietējais darbaspēks, izmantotas vietējās izejvielas un citu vietējo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi, maksāti Latvijas valstij nodokļi. Tāpēc, protams, mēs būsim tādi paši kā citi vietējie nozares uzņēmumi, vien ar daudz lielāku uzsvaru uz eksportu.

Kāpēc jūs vērtē negatīvi?

Neesmu šādu viennozīmīgu negatīvu attieksmi sajutis. Projektu atbalsta gan uzņēmēju organizācijas, gan potenciālie sadarbības partneri, gan lielākais vairums vietējo iedzīvotāju. Biju, protams, gaidījis lielāku ieinteresētību no valsts puses, ņemot vērā plānoto investīciju apjomu, bet to varu skaidrot ar mūsu pašu nepietiekamo komunikāciju, jo koncentrējāmies uz projekta izstrādi.

Savukārt negatīvi projektu vērtē faktiski tikai viens konkrēts vietējais olu ražotājs, kam daudzu gadu garumā ir bijušas pietiekami komfortablas tirgus pozīcijas, par kurām šobrīd ir radušās bažas. Tāpēc arī tiek izdomāti dažādi veidi, lai aizkavētu vai padarītu neiespējamu jaunās ražotnes izveidi Latvijā, ko izjūtam regulāri – gan ar mediju kampaņu, gan iesaistot dažādas valsts institūcijas, kas, manuprāt, nav pieņemami.

Vai tiešām Latvijā plānojat būvēt ražotni?

Eiropas Savienība jau vismaz piecus gadus ir viens no Ovostar Union grupas uzņēmumu ražotās produkcijas noieta tirgiem. Vairāku gadu garumā ir izveidots plašs sadarbības partneru tīkls, ko uztur un attīsta cits grupas uzņēmums Latvijā – Ovostar Europe. Ir tikai loģiski, ka ražošanas attīstība tiek plānota tuvāk šiem tirgiem, kas samazina transporta izmaksas, birokrātiju un rada priekšnoteikumus jaunu tirgu apgūšanai.

Jāņem vērā, ka olu produkcijas tirgus ir reģionāls, un patiesībā ir maza nozīme tam, kurā reģiona valstī ražotne atrodas. To pierāda kaut vai Polijas un Lietuvas piemērs, kuru produkcija aizņem būtisku daļu no olu tirgus Latvijā un Baltijā kopumā.

Latvija kā ražotnes izveides vieta maz atšķiras no citām reģiona valstīm. Kā priekšrocības mūsu gadījumā var minēt to, ka Latvijā ir viens no zemākajiem lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanas intensitātes rādītājiem Eiropā, kas ir labi bioloģiskās drošības apsvērumu dēļ, un ir pietiekama izejvielu (graudu) bāze.

Izvēlē par labu Latvijai tika ņemts vērā arī mans viedoklis, jo šajā valstī un šajā nozarē esmu strādājis lielu savu profesionālās dzīves daļu un pārzinu vietējos apstākļus. Šis projekts man kā valsts patriotam ir svarīgs arī personīgi – uzskatu, ka tas ir liels ieguvums Latvijai.

Kāpēc ir tik daudzas iespējamās potenciālās ražotnes atrašanās vietas, kāpēc šāda «mētāšanās»?

Līdz šim kopumā esam apzinājuši un vērtējuši vairākus desmitus vietu Latvijā, risinājuši sarunas ar zemes īpašniekiem un pašvaldībām. Tas darīts, lai no mums neatkarīgu iemeslu vai lēmumu dēļ, ko jau esam pieredzējuši iepriekš, piemēram, Valkas gadījumā, netiktu pazaudēts vērtīgais laiks šādas vietas atrašanai, kas nebūt nav vienkāršs uzdevums. Bez pašas ražotnes vajadzībām piemērota zemes gabala sameklēšanas, kas būtu pietiekami liels un kuru kāds vispār būtu gatavs pārdot, papildus ir jāizvērtē daudzi dažādi apstākļi, piemēram, infrastruktūras pieejamība (elektrība, gāze, ceļi), apbūves nosacījumi un apgrūtinājumi, dzīvojamās apbūves blīvums tuvākajā apkārtnē u.c. Bet galvenais, protams, ir pašvaldības ieinteresētība. Šajā jautājumā pieredze bijusi ļoti dažāda.

Šobrīd vistālāk esam tikuši Tukuma un Ogres novados, kas gan nav vienīgās izskatītās vietas. Turklāt pēdējo notikumu kontekstā, kad ar valsts iestāžu starpniecību notiek vēršanās pret šo novadu vadību par atbalstu ražotnes izveidei, varam vien secināt, ka mūsu lēmums vienlaicīgi izvērtēt vairākas vietas ir pilnībā attaisnojies.

Te gan jāsaprot, ka gadījumā, ja ražotnes izveidei Latvijā tiks noteiktas neadekvātas prasības vai radīti tīši šķēršļi, un tāds risks pastāv, šī ražotne tiks uzbūvēta tuvākajās kaimiņvalstīs, no kurām joprojām pat valstiskā līmenī tiek izrādīta liela interese šo projektu pārvilināt pie sevis.

Stāstāt par lielu nepieciešamo darbinieku skaitu. Vai esat apzinājuši reālo situāciju ar darbaspēka pieejamību?

Ražotni esam ieplānojuši attīstīt vairākās kārtās līdz 2027. gadam un nepieciešamo darbinieku skaitu palielināt pakāpeniski. Esmu pārliecināts, ka šajā laika posmā nepieciešamos 200 darbiniekus atradīsim, lai arī kur ražotne atradīsies. Jau šobrīd saņemam zvanus par darba iespējām. Prioritāri uzrunāsim vietējos novada iedzīvotājus, bet vajadzības gadījumā apzināsim plašāku reģionu. Un tas ir pilnīgi normāli. Darbu katram pie mājas nodrošināt nevar. Veidosim pozitīvu darba vidi un arī atbilstošu atalgojuma politiku, lai darbinieku atalgojums būtu virs vidējā valstī. Šāda pieeja bija arī laikā, kad vadīju Balticovo, un tas nesa rezultātu.

Bet šobrīd SIA Gallusman ir minimāls darbinieku skaits. Var teikt – neviens.

Uzņēmums šobrīd vēl neko neražo. Šobrīd atrodamies projekta posmā, kurā no vides dienestiem gaidām attiecīgos atzinumus, lai varam organizēt darbības atļauju saņemšanu. Kad tiks saņemti atzinumi un atļaujas ražotnes projekta īstenošanai, pakāpeniski veidosim savu komandu. Jāiet soli pa solim. Daudzi priekšdarbi jau ir veikti.

Kaut viens nodomu protokols ar vietējiem lauksaimniekiem par piegādēm ir noslēgts, piemēram, par graudiem, vai visu plānots ievest no Ukrainas?

Ir skaidrs, ka dējējvistu barības ražošanai nepieciešamo graudu apjoma dēļ būsim viens no lielākajiem graudu pārstrādātājiem Latvijā. Prognozējam, ka ik gadu iepirksim aptuveni 200 tūkstošus tonnu graudu un līdz 50 tūkstošiem tonnu rapšu sēklu. Esam jau tikušies un apsprieduši sadarbības iespējas ar vairākiem vietējiem graudu audzētājiem, kuri gaida ražotnes darbības uzsākšanu. Nešaubos, ka ar vietējiem graudu resursiem mūsu vajadzības būs nodrošinātas pilnībā – Latvija pēdējos gados eksportē gandrīz trīs reizes vairāk graudu, nekā patērē. Vietējiem zemniekiem būtiski mazāku transporta izmaksu dēļ būs lielas priekšrocības, līdz ar to izejvielu piegādes no citām valstīm, tajā skaitā no Ukrainas, šobrīd nemaz netiek apsvērtas.

Vai kaut viens nodomu protokols par eksportu uz Eiropu ir noslēgts?

Kā jau minēju, Ovostar Union ir izveidots un tiek attīstīts sadarbības partneru tīkls, kas būs pamats jaunās ražotnes produkcijas noietam. Bez šādas bāzes ienākšana Eiropas tirgū nebūtu vienkārša, tāpēc attiecīgi sagatavošanās darbi tiek veikti jau vairākus gadus. Eksporta virzienam ir arī loģisks pamats, jo ražotnē tiks ražotas ārpus sprostiem turētu putnu olas, kas ir objektīvi dārgākas zemākas ražības un augstāku uzturēšanas izmaksu dēļ, līdz ar ko pieprasījums vietējā tirgū tām ir zems un vēl kādu laiku tāds arī saglabāsies. Cita aina ir Eiropā, kur daudzi lieli pārtikas ražotāji un mazumtirdzniecības tīkli jau ir paziņojuši par pakāpenisku atteikšanos no sprostos dētu olu izmantošanas tuvāko gadu laikā, līdz ar ko pieaugs pieprasījums pēc šādas produkcijas. Šī brīža tendences neliecina, ka Eiropas ražotāji masveidā gatavotos kādām pārmaiņām, jo investīcijas jaunu putnu turēšanas iekārtu ieviešanā ir milzīgas. Turklāt nav jau arī tā, ka sprostu sistēmas izzudīs pavisam, – arī šādai produkcijai būs nozīmīga vieta tirgū vēl ilgi, līdz ar to mums ir pamats cerēt uz stabilu vietu savā tirgus nišā, kam būsim gatavi no pirmās darbības dienas.

Latvijas tāpat kā Lietuvas un Polijas ražotnēs pārliecinoši dominē sprostu sistēmas, tāpēc mūs nevar uzskatīt par vietējo olu ražotāju tiešu konkurentu. Ne vietējā, ne eksporta tirgos. Gluži pretēji – mēs varam sadarboties, lai popularizētu Latviju eksporta tirgos kā kvalitatīva produkta ražotāju, kas vienlaicīgi ar savu apjomu spēj apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu. No tā ieguvēji būtu visi.

Vai ir nodomu protokols par dējējvistu iegādi?

Protams, arī par dējējvistu cāļu iegādi tiek domāts un attiecīgas sarunas ar ražotājiem veiktas. Konkrētus ražotājus šajā projekta posmā es gan nevēlos atklāt. Potenciāli, sasniedzot noteiktu ražošanas jaudu, noteikti plānojam izskatīt iespēju arī par sava inkubatora izveidi dējējvistu cāļu piegādei.

Vai spēsiet nodrošināt produkcijai kvalitāti? Ovostar Union produkcijā ir atrastas salmonellas baktērijas.

Šis gadījums nav jāsaista ar jaunās ražotnes projektu, lai arī ir mēģinājumi to pavērst šādā gaismā. Jebkurš putnkopībā iesaistīts ražotājs apliecinās, ka pat visstingrākie drošības pasākumi neizslēdz iespēju sastapties ar vīrusiem un baktērijām, kas var ietekmēt gan putnu veselību, gan ražoto produkciju. Tāpēc biodrošības pasākumi tiek uzturēti un pilnveidoti nepārtraukti, tiek veiktas ražošanas procesu un produkcijas regulāras pārbaudes. Šādas stingras prasības ikvienai ES pārtikas apritē iesaistītai ražotnei nosaka gan vietējie, gan ES normatīvie akti. Ar to nopietni rēķinās visi. Izņēmums nebūsim arī mēs.

Ja pieminam salmonellas gadījumu, tad jāteic, ka ir grūti to komentēt, jo vēl joprojām ir daudz mums neatbildētu jautājumu, tajā skaitā par to, kāpēc atkārtotās pārbaudēs tiem pašiem produktu paraugiem nekādi pārkāpumi netika konstatēti. Tomēr droši var teikt, ka no Ukrainas ievestā olu produkcija šobrīd ir viena no visdrošākajām tirgū, jo to pastāvīgi kontrolē gan pats ražotājs, gan Ukrainas un Latvijas veterinārie dienesti.

Ja viss labi attīstīsies, vai varat prognozēt SIA Gallusman apgrozījumu pēc pieciem gadiem?

Prognozējam, ka pie pilnas plānotās ražošanas jaudas mūsu apgrozījums būs no 100 līdz 150 miljoniem eiro gadā.

Kā kopumā vērtējat uzņēmējdarbības vidi Latvijā?

Nebūšu oriģināls šajā jautājumā. Lielākie izaicinājumi joprojām ir garie termiņi, kādos tiek pieņemti lēmumi darbības atļauju saņemšanai un būvniecības procesa uzsākšanai, kā arī infrastruktūras pieejamība un atbalsts tās izveidē.

Latvijā šobrīd trūkst instrumentu, ar kādiem pievilināt lielus investīciju projektus, kā tas, piemēram, ir Igaunijā, kur valsts piešķir grantu viena miljona eiro apmērā pamatlīdzekļu iegādei vai infrastruktūras izveidei, ja tiek garantēts noteikts investīciju apjoms.

Tomēr par to visu svarīgāka, sevišķi investīciju piesaistē, ir valsts institūciju spēja raidīt skaidrus signālus, ka investīcijas šeit ir gaidītas un spēles noteikumi vienādi ir pilnīgi visiem. Tāda pārliecība man diemžēl šobrīd nerodas.